Soneti
William Shakespeare


VILJAMS ŠEKSPĪRS

KOPOTI RAKSTI

Sešos sējumos

KOPOTI RAKSTI VI

SONETI

Izdevniecība Liesma 1965

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Redakcijas kolēģija: M. Ķempe, E. Smilģis, J. Sudrabkalns Kārla Egles sakārtojums Mākslinieki: A. Slankevičs un V. Ozoliņš


SONETI


I

FROM FAIREST CREATURES WE DESIRE INCREASE

		Mēs alkstam skaistuma, kas neizgaistu,


		Lai dailes rozei vienmēr atdzimt spēks,


		Ja vītums skars reiz ziedakausu skaisto,


		Tās pēctece sev atmiņā to slēgs.


		Bet skaistumā tu savā apreibusi


		Jau dodies, pašas liesmās sadegot,


		No pārpilnes uz melnā posta pusi,


		Kas klusu piezagties kā naidnieks prot


		Ja pašlaik esi zemes krāšņā rota


		Un pavasara gaišo prieku paud,


		Tad zini — dīgstā iznīce jau dota,


		Sev, skopā, tādēļ laimi nenoskaud.


		Šo zemi pažēlo, jo nedrīkst, nedrīkst būt,


		Tās daļa skaistākā ja velti zūd.


II

WHEN FORTY WINTERS SHALL BESIEGE THY BROW

		Kad četridesmit ziemas nāks un ies,


		Tev pierē ievelkot daudz dziļu rievu,


		Un jaunais goda svārks būs pārvērties


		Par skrandām, kuras uzlūko ar nievu,


		Un tad, ja vaicās: «Saki mums, kur mīt


		Tavs daiļums!» — atbildēt: «Te, acīs manās


		Tā atspulgu jūs varat saskatīt,» —


		Vai neliktos tev tukša lielīšanās?


		Bet kā tu lepotos, ja spētu teikt:


		«Lūk. pēcnieks, mana mūža jaunais gājums


		To veiks, ko pats vairs nepaguvu veikt.»


		Jo viņš būs tavas dailes turpinājums.


		Un, it kā atdzimis no domas tās,


		Tu versmi justu dzīslās stingstošās.


III

LOOK IN THY GLASS, AND TELL THE FACE THOU VIEWEST

		Teic sejai spoguli: tā stunda klāt,


		Kad būs tev atkal atdzimt veidā jaunā,


		Ja dabu negribi tu maldināt


		Vai atstāt sievas klusās ilgas kaunā!


		Jo kur ir viņa, kuras klēpis dīks


		Pēc arāja kā druva neilgotos?


		Vai kur ir viņš tik liels, tik iedomīgs,


		Bez pēcnieka kas nāvei pretī dotos?


		Un, kā ar tavām acīm mātes acs


		Redz vēlreiz dzīves gaišo maija dienu,


		Tā bērnu logos ieraudzīsi pats


		Par spīti grumbām jaunību arvienu.


		Bet vientuļnieka skumjais liktenis


		Ir tāds, ka mirstot mirst un zūd viņš viss.


IV

UNTHRIFTY LOVELINESS, WHY DOST THOU SPEND

		Ak izšķērdīgā piemīlība, teic —


		Kam sev vien veltī savas dailes rotu?


		Mums daba nedod, tikai aizdot steidz;


		Visdevīgāk tā devīgajam dotu.


		Ak daiļais sīkstuli, kam izšķied tā


		Tu dārgumus, ko nāktos veltēs brīvot!


		Bez peļņas augļojot tu izmētā


		Tik lielas summas, tomēr nespēj dzīvot.


		Ja pats sev pārdosi, pats kaulēsies,


		Tad sevi apkrāpsi un apmuļķosi,


		Un, projām iet kad laiks tev piesteigsies,


		Vai pieņemamu norēķinu dosi?


		Tavs daiļums neizlietots aprakts kļūs,


		Bet lietots dzīvos tas un veicējs būs.


V

THOSE HOURS THAT WITH GENTLE WORK DID FRAME

		Šīs stundas skatam paver laipnas ainas,


		Kur katrai acij atdusēties tīk,


		Kas skarbs un nedaiļš, lai ar daili mainās,


		Lai varmācīgi mirst, kas varmācīgs.


		Un tomēr — gaišo vasaru jau virza


		Uz drūmo ziemu nerimtīgais laiks,


		Drīz sulas stings un lapas zaudēs birze,


		Grims dziļos sniegos skaistums, vārs un maigs.


		Par vasaru vien ziedu aroms stāstīs,


		Šis stiklā tvertais, liegais gūsteknis,


		Par skaistumu un sauli, kas mūs glāstīs,


		Par to, kas atmiņā pat zudis viss.


		Lai arī, ziemai nākot, puķes vīst,


		Tām ziedu dvēsele vēl smaržās klīst.


VI

THEN LET NOT WINTER’S RAGGED HAND DEFACE

		Pirms tavā dārzā ziemas bargums nāk


		Un nokauj visus dailes ziedus jaukos,


		Steidz smaržu pilnās sulas kopā vākt


		Un saliet jaunos dārga stikla traukos.


		Un vai tev tāpēc varēs pārmest kāds,


		Ka dzīvē esi pārāk alcis prieka,


		Ja tad, kad aiziet būsi aicināts,


		Tu pamest varēsi te pēcinieku?


		Bet desmitkārt tu būtu laimīgāks,


		Ja de9mitkārt tu savos bērnos augtu,


		Tad nāve veltīgi pēc tevis nāks,


		Jo vesels desmits nāves cīņā trauktu.


		Dod, spītniek, svētu solījumu mums,


		Ka tārpiem nepaliks tavs mantojums.


VII

LO, IN THE ORIENT WHEN THE GRACIOUS LIGHT

		Kad rītos krāšņā saule paceļas


		Un diena mūs ikviena laipni sveic,


		Tās priekšā, jauns vai vecs, tad zemojas


		Un dienu cildina, tai slavu teic.


		Un, saule kad jau debess augstumā


		Kā jaunība, kas spēka briedumā,


		To miljons acu skata apbrīnā


		Sai brīnišķajā debess augstumā.


		Bet, kad uz leju sāk jau slīdēt rats


		Un gurdā saule no mums atvadās,


		No viņas novēršas tad mūsu skats


		Un vienaldzība mīlas vietā parādās.


		Tā arī tev būs atvadoties žēl,


		Kad nāve sauks. Kas paliks vietā vēl?


VIII

MUSIC TO HEAR, WHY HEAR’ST THOU MUSIC SADLY?

		Ko klausies mūziku, kas skan tik sēri?


		Prieks prieku mīl un maigums maigumu.


		Kam labprāt sāpēm durvis vaļā vēri


		Un laipni sveic, ko neieredzi tu?


		Ja skaņas šis, tik daiļas, brīnišķīgas,


		Tev ausīs gaiši neieskanējās,


		Varbūt vien tādēļ viņas nežēlīgas,


		Ka kopsakarā neuztvēri tās.


		Vai jaut, cik stīga stīgai tuva ļoti,


		Dārgs laulāts draugs tās viena otrai šķiet,


		Tur liekas — daudzbalsīgi vienu noti


		Ar bērnu kopā tēvs un māte dzied.


		Bez vārdiem dziesma pacilāta plūst:


		Kas nenoslēdzas viens, tas laimi gūst.


IX

IS IT FOR FEAR TO WET A WIDOW’S EYE

		Vai, baidoties no asarām, kas 1ās


		Pār vaigiem atraitnei, tu vientuļš kļuvi?


		Kā sieva daba tevi apraudās,


		Ka tu to atstūmi un neieguvi.


		Bet kur lai bēdās mieru meklē tā,


		Ja ēnu pat tu neatstāj mums teju,


		Kad allaž sērotāja mirstīgā


		Var bērnos skatīt aizgājēja seju?


		Vai tad, kad izšķērdētājs bojā ies,


		Tā īpašumam ari jāiet bojā?


		Bet tavai dailei nav kur patverties,


		Ja tevi neauglīgu aizsauks projām.


		Nē, tāds pret citiem mīlas nesajūt,


		Kas spēj tik nežēlīgs pret sevi būt!


X

FOR SHAME! DENY THAT THOU BEAR’ST LOVE TO ANY

		Jel kaunies teikt, ka mīli kādu tu,


		Jo nerūp tev pat nākamība sava.


		Gan vari sevi saukt par mīlētu,


		Bet tavā sirdī mīlestības nava.


		Tik aklam naidam tik tev va|u ļaut —


		Tu pat pret sevi sazvērēties spētu,


		Un skaisto pajumti tu gribi graut,


		Ko tev vien kopt un saudzēt vajadzētu.


		Jel mainies tu, lai mainos mierināts!


		Vai naidam jāgūst mīlestības vieta?


		Kā veidols tavs lai mīlīgs kļūst tavs prāts,


		Vismaz pret sevi lai tev sirds nav cieta.


		Jel veido citu sevi mīlā tu,


		Lai daiļums tavs nemūžam nezustu!


XI

AS FAST AS THOU SHALT WANE, SO FAST THOU GROWST

		Cik ātri vīst tev lemts, tik ātri augt,


		Bet augt no jauna pēcniekā tu driksti


		Un viņa asinis par savām saukt,


		Kad, dzīslām stingstot, nāves miegā slīgsti.


		Pret vecumu un nāvi karos tas,


		Ar gudrību un daili būdams rados,


		Lai krietno ļaužu dzimums nebeidzas


		Ne sešdesmit, ne septiņdesmit gados.


		Gļēvs, neglīts, rupjš un gaudens bezveidis


		Lai saļimst neauglīgs uz nāves vāla,


		Bet tev, kam izšķērdīgi dāvāts viss,


		Caur mūžiem lemta slavas gaita tāla.


		Tu — zīmogs, kuram daba laimi dos


		Būt dzīvam tūkstoš jaunos atveidos.


XII

WHEN I DO COUNT THE CLOCK I HAT TELLS THE TIME

		Kad klausos pulkstenī, kā stundas steidzas,


		Kad redzu — diena baigā naktī grūst,


		Un vijolītei ziedu laiks drīz beidzas,


		Drīz melnas cirtas sudrabotas kļūst;


		Kad skatu vējos lapotni drīz rautu,


		Kas tveicē glāba pulkus ganāmos,


		Un zaļo vasaru — jau kūļos krautu,


		Uz bērēm nestu, baltos akotos,


		Tad daiļums tavs man rūgti jautāt liek:


		Kad tu starp laika postījumiem būsi,


		Kam skaistums viss un jaukums atrauts tiek,


		Vai mirstot atdzimšanu neiegūsi?


		Spēj laika izkapts visu nāvē traukt,


		Tik savos bērnos vari atkal plaukt.


XIII

O, THAT YOU WERE YOURSELF! BUT, LOVE, YOU ARE

		Tik ilgi, kamēr daba elpot ļauj,


		Tu esi tu. Bet, iekāms nav par vēlu


		Un nāves izkapts tevi nenopļauj,


		Par dailes mantinieku iecel dēlu.


		Tad daiļums, kas bij īsam brīdim dots,


		Tev mirstot, nevītīs un nenobālēs


		Un staigāt varēsi kā atjaunots


		Ar dēla augumu un seju tālēs.


		Un tavas dzimtas vecais, stiprais nams,


		Ko tu no iznīcības paglābt prati,


		Tad stingri stāvēs, aukām spītēdams


		Un saltumam, ko dvašo nāve pati.


		Bet vēlāk lepni ļaudīm rādīs kāds:


		«Lūk, nams, kas man vēl tēva dāvināts!»


XIV

NOT FROM THE STARS DO I MY JUDGEMENT PLUCK

		Pēc zvaigznēm zilēt netiecas vairs prāts,


		Kaut sava zvaigžņu zinātne man aust,


		Tā neteic — kļūšu lutināts vai rāts,


		Vai mēris nāks un neraža mūs šaust.


		Nav iepriekš arī paredzēt man ļauts,


		Vai pērkons graus, vai vējš sāks lietu pūst,


		Uz debess zīmēm nepaļaujos daudz,


		Tās nevēsta, kurš valdnieks laimīgs būs.


		Bet tavu acu uzticamās zvaigznēs


		Nu jaunu atziņu es lasu, draugs, —


		Vien paaudzes mūs nemirstībā aiznes,


		Kur patiesais ar daiļo vienots plaukst.


		Ja vientuļa sev iznīcību spried,


		Ar tevi patiess daiļums bojā iet.


XV

WHEN I CONSIDER EVERY THING THAT GROWS

		Ja itin visu vēroju, kas aug,


		Un pilnība ir tikai īsu spridi, —


		So skatuvi, kur ainu mijums jauks


		Mums zvaigžņu mirgā mainas katru brīdi;


		Ja zinu, cilvēks uzplaukst tā kā stāds,


		To dabas labvēlibā redzam skaistu,


		Bet tikai mirkli sasniegts augstums tāds,


		Jau vītums iesākas un jauš mus gaistam,


		Tad man šais nepastāvīguma jutīs


		Par visu dārgāks kļūst tavs daiļais vaigs, —


		Laiks uzbrukdams tam iznīcību sutīs


		Un tavu dienu naktī vērtīs naigs.


		Bet, mīlā kaistot, pretī celšos tam,


		Ar dzejas spēku tevi jaunodams.


XVI

BUT WHEREFORE DO NOT YOU A MIGHTIER WAY

		Ja nežēlīga laika vara bargā,


		Vai droši pretī sacelties nav ļauts?


		Pats sevi vari simtkārt labāk sargāt,


		Nekā šeit tevi klusais pants mans saudz.


		Vislaimīgākais dzives kalngals sasniegts.


		Ikvienā jaunavīgā dārzā plauks


		Tev daudzkārt līdzīgāki tavi asni,


		Bet glezna tikai viltojums būs, draugs.


		Tā dzīve pati sevi labot steigsies,


		Tavs prāts un daiļums saglabāts lai kļūst.


		Tas ļaužu piemiņā vairs neizbeigsies.


		Bet trauslais zīmulis man pirkstos lūst.


		Ja veiksmīgs sevi jaunās audzēs sēsi,


		Tā, sevi atdodams, pats pastāvēsi.


XVII

WHO WILL BELIEVE MY VERSE IN TIME TO COME

		Kurš ticēs man, reiz lasot senu dzeju,


		Kur tavi tikumi vien celti taps?


		Dievs liecinieks, ka tavu daiļo seju


		Tā nespēj atainot, kā nespēj kaps.


		Ja, maigas gleznas savā dzejā vijis,


		Es stāstīšu, cik skatiens tavs ir liegs,


		«Tāds debess daiļums it nekad nav bijis!


		Sis dzejnieks melo!» ļaudis kliegtin kliegs.


		Sī lapa, dzeltējusi gadu gaitā,


		Tiks skarbi nopelta kā pļāpa vecs.


		Teiks ļaudis, — dzejnieks tikai rīmes skaita


		Un viņa acis iedomas vien redz.


		Bet, ja šai laikā dzīvs vēl būs tavs dēls,


		Degs viņā vēl un dzejā gars tavs kvēls.


XVIII

SHALL I COMPARE THEE TO A SUMMER’S DAY?

		Vai tevi saukt par pavasara dienu?


		Daudz rāmāka un mīlīgāka tu.


		Rauj ziedoņpumpurus skarbs vējš arvienu,


		Un rudens panāk katru vasaru.


		Par spožu reizēm saule gaisos iras,


		Un dažreiz tai ir siltais mirdzums ņemts,


		Un skaistums viss no skaistā reizi šķiras,


		Kā liktenī vai dabas gaitā lemts.


		Tik tava vasara vien nenobālēs,


		Un dai|ums tavs nemūžam nezudīs,


		Jo nāve neaizraus to savās tālēs,


		Ko mūžībā šī dzeja ievedīs.


		Cik ilgi cilvēks elpos lejās šajās,


		Tā dzīvos vēl un dzīvosi tu tajā.


XIX

DEVOURING TIME, BLUNT THOU THE LION’S PAWS

		Laiks draudošais, tu vari nodeldēt


		Gan lauvas ķetnas, zvēra ilkni smailo,


		Pēc liegiem ziediem atkal trūdus sēt


		Un likt, lai Fenikss sevi sadeg gailot.


		Kas tik, to vari darīt, steidzīgais,


		Lai prieks no skumjām visā dabā dairās,


		Bet pasaulē, kur viss tik ātri gaist,


		Viens noziegums man tavs ir jāatvaira.


		Tik mana drauga pieri neaizskar,


		|Lai grumbu tīkls glezno seju saudzē.


		Ļauj, lai tā tīra saglabāties var


		Kā dailes paraugs nākamības audzēm.


		Ja darīt Jaunāko tev nebūs kauns,


		Viņš manā dzejā paliks mūžos jauns.


XX

A WOMAN’S FACE WITH NATURE’S OWN HAND PAINTED

		Kā sievieti tik daiļu tevi daba


		Ir radījusi, mīļotais mans draugs.


		Gan izturies par sievieti tu labāk, —


		Nekad tev viltus sirdi nesatrauks.


		Nav liekulības skatienā tev tīrā,


		Tas dzirkstot zeltī visu, ko vien skar.


		īsts vīrs, kas apbrīnu māk raisīt vīram, —


		Ik sievieti tāds sajūsmināt var.


		Par sievieti bij daba gribējusi


		Reiz tevi veidot, taču nodoms cits


		Tai radās, kad to valdzināji klusi.


		Man sirds aiz veltīguma sāpēs sit.


		Kaut sievietēm par prieku izraudzīts,


		Tavs mīļais tēls arvienu manī mīt.


XXI

SO IS IT NOT WITH ME AS WITH THAT MUSE

		Tiem dzejniekiem es nelīdzinos, nē,


		Kas slavu dūdo lellēm izkrāsotām,


		Tas cildina par visu pasaulē


		Un vēl ar pašu debess daili rotā.


		Lai saule un lai mēness minēts tiek,


		Kā zemes, tā ik jūras sniegtais retums


		Un pavasara ziedu agrums liegs —


		It viss, kas dzejā salīdzināts netumst.


		Es vienmēr tikai patiess gribu būt


		(Jn teikt, ka mana mīļotā tik skaista,


		Cik skaistuma ik zemes bērns var gūt,


		Kaut debess spīdekļus tā nevar aizstāt.


		Bet tukši lielīt negribu neko,


		Jo it nevienam nepārdošu to.


XXII

MY GLASS SHALL NOT PERSUADE ME I AM OLD

		Man neiestāstīs spogulis — es vecs,


		Ja jaunību ar tevi vienkop rodu,


		Bet, līdzko skats tev sejā rievas redz,


		Ko cirtis laiks, lai nāvei sevi dodu


		Un izpērku šo daili mirdzošo,


		Kas manu sirdi ietērpj gaismas plīvā.


		Kā vecs lai esmu es, jel saki to,


		Ja manās krūtis sirds pukst tava dzīvā?


		Nekad lai tevis dēļ nav skumjš man vaigs.


		Ak, tādēļ saudzē sevi, visulabā,


		Es cieši rokās kļauju tevi maigs


		Kā māte bērnu, ko pie krūtīm glabā.


		Uz savu sirdi nepaļaujies daudz,


		Ja mana mirst, tā tavu līdzi sauc.


XXIII

AS AN UNPERFECT ACTOR ON THE STAGE

		Kā iesācējs uz skatuves, kas mulst,


		Jo bailēs sajūk iestudētā loma,


		Kā neprātis, kam dusmas sitas pulss,


		Bet pats ir sava satraukuma nomākts,


		Tāpat es arī nezinu, ko bilst,


		Un neatrodu mīlas vārdus īstos.


		Gan jutu pārmērīgums manī milst,


		Bet atklāties tev sargājos un bīstos.


		Lai tevi rod kā sūtnis daiļrunīgs


		Vien mana grāmata un visu vēstī.


		Tā daudz ko vairāk teikt un prasīt drīkst


		Kā lūpas, kurās vārdi mulsā dzēsti.


		Ak, mīlas rakstu mācies izlasīt


		Un gudrību — ar acīm saklausīt.


XXIV

MINE EYE HATH PLAVD THE PAINTER AND HATH STELL

		Kopš tavu daiļo atveidu mans skats


		Sirds dzīlēs iemūžinājis kā dzīvu,


		Par gleznas ietvaru es kļuvis pats,


		Kam skaidrāk jāpasvītro perspektīva.


		Bet, kas grib sekot mākslas tapšanai,


		Lai meistardarbnīcā jo biežāk skatās.


		Te, manās krūtīs, mājas vieta tai,


		Kam logu vietā tavas acis platās.


		Un mūsu acis saprotas ikbrīd:


		Kad manas tavus daiļos vaibstus glezno,


		Caur tavām saule dvēselē man spīd


		Un gaismu met uz veidojumu grezno.


		Un tomēr manas acis maldos klīst:


		Tās zīmē seju, sirdi nepazīst.


XXV

LET THOSE WHO ARE IN FAVOUR WITH THEIR STARS

		Lai tie, kas dzimuši zem laimes zvaigznes,


		Ar tituliem un slavu posti tiek.


		Kaut likten’s man to visu garām aiznes,


		Cits un daudz labāks ir man dāvāts prieks.


		Kā puķe zeltaina plaukst saules smaidā,


		Tā favorīts mēdz galmā dižoties,


		Ja laipna skatiena vairs nesagaida,


		Viss slavas spožums neglābjami dziest.


		Un karavadonis ar veiksmi labu


		Ir kaujās uzvarējis tūkstoškārt,


		Bet zaudē reiz un rūgti sajust dabū,


		Ka aizmirsts tiek un izdzēsts viņa vārds.


		Posts nedraud man, jo manas laimes ķīla


		Ir tas, ka mīlu, — tava maigā mīla.


XXVI

LORD OF MY LOVE, TO WHOM IN VASSALAGE

		Es, tavas mīlas cildenuma saistīts,


		Kā vasalis tev rakstu padevīgs,


		Ja vēstījuma vārdi nebūs skaisti,


		Tie goddevību apliecināt drīkst.


		Jā, vardi man tik trūcīgi un kaili,


		Ka izteikt nespēju es it neko,


		Vien cerēt varu, ka ar slēptu daili


		Tev laba nojauta var ietērpt tos.


		Bet varbūt zvaigzne, kas man ceļā spīgo,


		Ļaus negaidītu labvēlību gūt


		Un gaismā pacels sirdi pazemīgo,


		Lai viņa tevis cienīga var būt.


		Tad nebīšos, ka manas jūtas redz,


		Bet pagaidām — lai tumsa mani sedz.


XXVII

WEARY WITH TOIL, I HASTE ME TO MY BED

		Kad, piekusis no ceļa, dusā grimstu,


		Lai pūtinātu gurdos locekļus,


		Par tevi domāt ilgi nenorimstu:


		Gars dodas ceļā, kamēr miesa dus.


		Un manas domas liegā lidojumā


		No tālienes pie tevis aizlaižas,


		Un acis tomēr mulsā sastingumā


		Nakts aklā tumsā dzedri lūkojas.


		Tad dvēsele man uzbur tavu tēlu


		No tumsas man priekš acīm: redzu to


		Kā būtni, dzidri ēterisku, cēlu,


		Kas mirdzumu no sevis izstaro.


		Tā tevis dēļ man miera nav nemaz


		Gars naktī, miesa dienā darbojas.


XXVIII

HOW CAN I THEN RETURN IN HAPPY FLIGHT

		Kā darba priekā veldzēties, ja lemts,


		Lai atpūtas ne mirkli nezin prāts,


		Ja dienu smagums miegā nenoņemts,


		Ja dienu — nakts un nakti — diena māc?


		Šķiet, mūža naidu aizmirsušas tās


		Un roku rokā mani mocīt sāk.


		Dzen viena darbā, otra — nopūtās,


		Ka mīlu man ar darbu nepanākt.


		Par tevi stāstu dienai: gaišums tāds


		Tev skatienā, ka var tas krēslai spītēt.


		Es pielabinos naktij: kad tu nāc,


		Kā zvaigzne vari melnos klajos spīdēt.


		Bet dienu sūrums garāks kļūst un garāks,


		Un naktis atdod mani sāpju varā.


XXIX

WHEN, IN DISGRACE WITH FORTUNE AND MEN’S EYES

		Kad, cilvēku un likten’s aizvainots,


		Es savu dzīvi apraudu, tad kliegt


		Uz debesīm man gribas, kāpēc dots


		Tik daudziem viss, kas tikai man ir liegts?


		Šo apskaužu par bagātību. Tas —


		Par skaisto seju liekas apskaužams.


		Sūrst viena talants, otra iespējas


		Un trešā jautrais, draugu pilnais nams.


		Bet, lādot savu dzīvi rūgtos vārdos,


		Es tevi atceros, un pateicības prieks


		Kā cīrulis kāpj pašos debess vārtos,


		Un slavas dziesmām trejļu nepietiek.


		Jo tava mīla tādas bagātības ver,


		Ko karaļkronis sevī neietver.


XXX

WHEN TO THE SESSIONS OF SWEET SILENT THOUGHT

		Kad klusās atmiņas es sapulcēju


		Un pārdomāju laikus bijušos,


		Ko meklēju un iegūt neiespēju, —


		Par to no jauna atkal sērojos.


		Raud acis tad, kad nav to pieradušas,


		Par dārgiem draugiem nāvē zudušiem,


		Par mīlas sāpēm, sen kas norimušas,


		Par sejiem sen jau laika laupītiem.


		Ar pagājušām mokām sevi moku,


		Un smagi visu izstaigā mans prāts —


		Sen izbēdāto bēdu skumjo loku —


		Un maksā to, kas sen jau samaksāts.


		Bet, tevi, mījais draugs, kad domās minu,


		Ka bēdām gals un atgūts viss, es zinu.


XXXI

THY BOSOM IS ENDEARED WITH ALL HEARTS

		Nu tavās krūtīs visas sirdis mīt,


		Ko nāve šķita laupījusi man.


		Te satiekoties laimes asra krīt


		Un aizgājušo draugu vārdi skan.


		Es redzu — viss, kas slepus apraudāts,


		Kā nāves nodeva, ko neatgūt,


		Uz augļu augļiem bijis tevī krāts,


		Lai negaiditi bagāts varu kļūt.


		Tu mīlētā un pazaudētā kaps,


		Bet dzīvība šai kapā neizzūd.


		Par šķiršanos sirds atalgota taps,


		Jo tevī laimes atdzimšanu jūt.


		Un dārgās sejas tevī skatu es,


		Tā piederot pie viņu pasaules.


XXXII

IF THOU SURVIVE MY WELL–CONTENTED DAY

		Ja pārdzīvosi dienu to, kad jauks


		Ar zemes pīšļiem nāve manus trūdus,


		Un manas dzejas pāršķirstīsi, draugs,


		Tu redzēsi, ka smags šo rindu plūdums,


		Ka — salīdzinot — pārspēts esmu es


		Un jauno vārsmas daudzkārt vieglāk rit


		Bet kavējies pie rindu dvēseles,


		Ne atskaņām, ko veikli bārsta cits.


		Un aizbildinot saki: «Ja šobrīd


		Viņš būtu dzīvs, tad mīlas pilnā sirds


		Gan ari spētu sevi izsacīt


		Šai formā jaunajā, kas grezni mirdz.


		Es, protams, lasu citus — tīkams stils,


		Bet sirds, kā viņa rindās, nesasils.»


XXXIII

FULL MANY A GLORIOUS MORNING HAVE I SEEN

		Es bieži redzējis, kā ausma nāk.


		Vispirms tā kalnu galiem glāstu veltī,


		Tad zaļās pļavas noskūpsta, tad sāk


		Ar spožu gaismu bālās straumes zeltīt.


		Bet tai no pamales pa pēdām lien


		Surp mākoņi, sev līdzi nesot lietu,


		Un satumst debess, saule miglā brien,


		Mums neredzama zagdamās uz rietu.


		Tā, jauku dienu solot, agrs rīts


		Man jaunībā reiz apspīdēja seju.


		Ak vai! Bet drīz tas dūmakā bij tīts


		Un bēdu migla klāja dzīves leju.


		Bet vai man tāpēc kauns un jānoskumst?


		Var dzīves saule tumst, ja debess — tumst.


XXXIV

WHY DIDST THOU I’ROMISE SUCH A BEAUTEOUS DAY

		Kam solīji, ka diena jauka būs,


		Bez apmetņa lai ceļā dodos es,


		Lai vējš ar lielu tagad vajā mūs,


		Per svētku drānas ūdens vērpetes?


		Nē, vēl par maz, ka vētrā lauzies tu


		No lietus asām pletnēm mani glābt.


		Vai virs ar zālēm brūci dziedētu,


		Ja nedziedējams negods viņam sāp?


		Un manas bēdas neremdē tavs kauns.


		Tu nožēlo — bet ko gan gūstu es?


		Kaut cietīsi, ka esi bijis ļauns,


		Man pāridarījumu nebūs vieglāk nest.


		A, nu tu raudi? Mīlas pērles krīt


		Tās visu izpirkt var un gandarīt.


XXXV

NO MORE BE GRIEVED AT THAT WHICH THOU HAST DONE

		Nu nebēdā, kas darīts — padarīts.


		Pat saulei plankumi, un mēness dilst.


		Ir rozei ērkšķi. Ziedā kāpurs mīt.


		Slēpj dūņas savās dzīlēs avots zils.


		Bez vainas nav neviens. Ja liktu man


		Ar taviem grēkiem salīdzināt to,


		Ko daru pats, tad izrādītos gan,


		Ka grēkojusi neesi neko.


		Kad pārkāpumu tavu tiesā prāts,


		Sirds aizstavībai atspēkojums garš.


		(Tavs apvainotājs ir tavs advokāts.)


		Ar naidu mīlai negants pilsoņkarš.


		Un zaglēnam, kas goda nepazīst,


		Pats apzagtais ir līdzzinātājs īsts.


XXXVI

LET ME CONFESS THAT WE TWO MUST BE TWAIN

		Es atzīstu — mums vajag diviem būt,


		Kaut divu mīlu kopiba ir viens,


		Lai triecieni, kas dzīvē jāizjūt,


		Tev garām paejot, skar mani vien.


		Jo tuvibu tas netraucē nemaz,


		Ka stiprākajos plecos dzive krauj


		Ik smagumu, un stundas laimīgas


		Mums satiekoties raizes neatrauj.


		Jau tā ne vienmēr varu būt tev klāt,


		Jo mana neslava var tevi skart.


		Tev arī labāk ļaudīs neatklāt,


		Cik tuvi mēs, lai neciestu tavs vārds.


		Un tas ir pareizi. Ja mana tu,


		Kā gan tavs gods tad mans lai nebūtu?


XXXVII

AS A DECREPIT FATHER TAKES DELIGIIT

		Kā gaudens tēvs, kam skatiens priekā zib,


		Kad spēku pilnais dēlēns skrien un lec,


		Tā es, no likten’s dūrēm slims un klibs,


		Pats gandarīts, kad manas acis redz,


		Cik dāsni daile, veselība, prāts


		Tev dāvāti Kā karaļkroni nes


		Tu savus tikumus. Un līdzi godināts


		Kā mīlams galminieks tev blakus es.


		Ne nabags vairs, ne ļaužu nicināts.


		Tavs gara spožums — pirkstiem tverams zelts.


		Tavs pārbagātais galds man arī klāts.


		Ar tavu mīlu esmu slavā celts.


		Un tāpēc vienmēr dari tā, kā labāk tev.


		Jo tavā laimē laimi gūstu sev.


XXXVIII

HOW CAN MY MUSE WANT SUBJECT TO INVENT

		Kam manai mūzai meklēt svešas jomas,


		Ja tava elpa acu priekšā bur


		Tik daiļus tēlus, tādas dziļas domas,


		Ko atklājis vēl nav neviens nekur?


		Un, ja es dzejā pasacīt ko spēju,


		Tev vienai mana pateicība skan,


		Tādēļ ka ilgāk klusēt nevarēju,


		Kad vārdus priekšā čukstēji tu man.


		Un, mūzas deviņas ja mākslinieki


		Sensenis piesauc svētā sajūsmā,


		Tad esi man par cerību un prieku


		Tu jauna mūza — mūza desmitā.


		Un. ja šīs vārsmas slavēs kāds, tad tev


		Es slavu novēlu, bet pūles — sev.


XXXIX

O, HOW THY WORTH WITH MANNERS MAY I SING

		Patiešām, kā man tevi cildināt?


		Tu — daļa manis. Viss — kas manī labs.


		Būs krietna tiesa pašuzslavas klāt


		Ik vārdam, kas par tevi sacīts taps.


		Mums šķirti dzīvot vajag tādēļ vien,


		Lai to, kas tavs, es nepierakstu sev


		Un ļaudis, nezinot, ka esam — viens,


		Pēc nopelniem var godu dāvāt tev.


		Sī šķirtība Kā man ik stunda smeldz,


		Kas laika bēgumā bez tevis krīt,


		Vien atmiņu un domu vilnī celts,


		Es laika plūsmu pūlos apmānīt.


		Bet māca šķirtība, kā viens spēj divi būt,


		Lai slavas laurus cienīgais var gūt.


XL

TAKE ALL MY LOVES, MY LOVE, YEA, TAKE THEM

		Ņem visas manas mīlestības, ņem!


		Vai nu ir vairāk? Pati redzi: nav.


		Ja mīlai tiesu taisnīgu tu lem,


		Tad viss, ko prasi, sen jau bijis tavs.


		Un reiz šī mīla sen tev dāvināta,


		Ar to lu vari darīt, kas tev patīk,


		Bet kurnēšu, ja untumainā prātā


		Tu spēlēdamās savainosies pati.


		Tev, mīļo zaglēn, piedodu, kaut gan


		Līdz pēdējam es aplaupīts. Bet gribu,


		Lai saproti, ka naidu paciest man


		Ir vieglāk nekā mīlas netaisnību.


		Un tomēr — mīlot moci, nokauj pat,


		Mēs ienaidnieki nebūsim nekad.


XLI

THOSE PRETTY WRONGS TIIAT LIBERTY COMMITS

		Tu skaistam grēkam vaļu neaizliedz


		Un mani aizmirsti, kad esmu viens,


		Grēks jaunibai vēl vairāk daili sniedz,


		Kluss vilinājums seko tev arvien.


		Tavs liegais maigums sirdī slāpes dedz,


		Tavs skaistums reibinādams pretī mirdz.


		Ja acīs sievietei kāds liesmas redz,


		Kā gan lai dzedra paliek vīra sirds!


		Ai! manu mīlu saudzē, lūdzos es,


		Slēp daili to, kam noreibināt spēks,


		Tā līksmē pārdrošā spēj tevi mest,


		Kur doto zvērestu liek aizmirst grēks!


		Ļauj skaistums tavai uzticībai mirt,


		Man viltū melo tava mīļā sirds.


XLII

THAT THOU HAST HER, IT IS NOT ALL MY GRIEF

		Ka viņu mīli tu, nav sāpes tās,


		Kaut uzticībā sirdi viņai devis,


		Bet dzīve bēdas sniedz visrūgtākās,


		Kad zaudēju, jo viņa iemīl tevi.


		Kaut aizvainots, jūs attaisnošu sāpēs:


		Tu mīli, zinot, viņa dārga man,


		Un manis dēĻ tā mīlu neapslāpē,


		Kad tavos vārdos atzinība skan.


		Ja pazūd draudzība, tad mīla gūst,


		Ja mīļo zaudēju, to paņem draugs,


		Man dziļās skumjās jāpazaudē jūs,


		Un mīlas dēļ man dvēslē sāpes aug.


		Par laimi, es un draugs — mēs tā kā viens,


		Un mana mīļotā mīl mani vien.


XLIII

WHEN MOST I WINK, THEN DO MINE EYES BEST SEE

		Kad plakstus aizveru, skats skaidrāks tiek,


		Kas dienai nevērīgi garām gājis.


		Kad sapnī man tavs tuvums jāsatiek,


		Šķiet, tumsai pāri debess mirdzums klājies.


		Tu, kuras ēnu gaismas spozme vij,


		Cik lielu laimi gars tavs dāvāt spētu,


		Ja gaismu to, ko dodi pusnaktij,


		Tu dienai piešķirtu ar mīlu svēto.


		Kāds mirdzums varētu tad plakstus skart,


		Ja dienā parādītos augums tavs,


		Ko stundā zvaigžņotajā redzēt var


		Ar acīm atvērtām, kam krēslas nav.


		Kad projām ej, kā pusnakts diena tumst,


		Nakts diena top, kad jāsatiekas mums.


XLIV

IF THE DULL SUBSTANCE OF MY FLESH WERE THOUGHT

		Ja sevi varētu par domu vērst,


		Tad sāpīgs svešums nespētu mūs šķirt,


		Par spīti tālēm dotos vienmēr sērst


		Pie tevis, mīļā nemierīgā sirds.


		Es atgrieztos, kaut svešās malās būts,


		Kur tavām acīm nezināms ik krasts,


		Šķeļ domas kalnus, dzelmēm pāri plūst,


		Steidz ilgām līdzi tevi mīlā rast.


		Dziļdziļi sāp, ka neesmu doma es,


		Kam simtiem jūdžu tevi meklēt prieks,


		Man zemes smagumu sev līdzi nest,


		Kad dienas, skumjās gaistot, jāsatiek.


		Es daļa zemes, daļa ūdens vien,


		Sie elementi sāpes sniedz arvien.


XLV

THE OTHER TWO, SLIGHT AIR AND PURGING FIRE

		Lai kur es eju, zinu, tavi būs —


		Sis dzidrais gaiss un uguns liesmojums,


		Ir pirmais domas, otrs ilgas kļūst,


		Un mūžam mijoties tie nesatumst.


		Kad ilgas līdz ar domām projām trauc


		Kā gaismas sūtņi tevi mīlā skaut,


		Mans mūžs, no četriem pamatmetiem austs,


		Nu tikai divus jūtot, skumjām ļauts.


		Līdz atjaunots mans dzīves audums tiek,


		Kad naigie sūtņi atkal mājup nāk,


		Tiem atgriežoties līdzi steidzas prieks,


		Par manu ilgu būtni stāstīt sāk.


		Es klausos, tomēr laimes mirklis īss,


		Iet sūtņi prom, pār mani sāpes līsti


XLVI

MINE EYE AND HEART ARE AT A MORTAL WAR

		Ar manu sirdi cīnās acu skats


		Par balvu, ko tavs tuvums mīlā sniedz,


		Dod tēlu pārveidotu sirdij acs,


		Šo prieku skatiem dvēsle neaizliedz.


		Sirds alkst, lai vienmēr lajā spētu būt


		Tavs skaidrais tēls, kas dziju mīlu devis,


		Bet acis pretojas, grib savu gūt,


		Vien sevī paturēt tās vēlas tevi.


		Kam vairāk tiesību? Lai izšķir prāts


		Un dvēslei paklausīgo domu balss;


		Prot mīla līdzvērtīgi dāvināt —


		Gūst sirds un skatiens, ko visvairāk alkst:


		Lai acim pieder veidols ārējais,


		Lai jūtu mirdzums sirdī neizgaist.


XLVII

BETWIXT MINE EYE AND HEART A LEAGUE IS TOOK

		Kļūst daudzreiz acu skats un sirds kā viens,


		Grib, mīlai kalpodami, labu vēlēt,


		Kad acis ilgoto grib tvert arvien,


		Sirds nopūzdamās pagurst slāpju kvēlē.


		No mīļās tēla acis līksmi gūst


		Un, ciemos saucot, sirdij sapnī māj,


		Bet citreiz acs par viesi sirdij kļūst,


		Kam daļa milas domu jāatklāj.


		Es tādēļ vienmēr varu tevi just,


		Ar manu mīlu tēls tavs saistīts šķiet,


		Tik tālos ceļos nevari tu zust,


		Lai ilgas nespētu tev līdzi iet.


		Bet, ja tās naktī aizmigušas rimst,


		No sapņu tēla sirdī gaisma dzimst.


XLVIII

HOW CAREFUL WAS I, WHEN I TOOK MY WAY

		Cik rūpīgs vienmēr ceļā devos es,


		Ar atslēgām ik dārgums pasargāts,


		Lai ļauna roka nespēj projām nest,


		Viss ceļa somās droši paglabāts.


		Bet tu, pret kuru pērles tikai nieks,


		Tu laime, kuru rūgtas bēdas klāj,


		Viscildenākā, svētums, dvēsles prieks,


		Man laupītājos tevi jāatstāj.


		Nē, ceļa somās tevi jāslēdz nav,


		Bet krūtīs, kur vistuvāk varu just,


		Ar manu elpu vijas liegums tavs,


		Ja gribi, paliec, netīk, vari zust.


		Pat tad vēl baidos, dzīve izšķirs mūs,


		Pat uzticība dažreiz zaglis kļūst.


XLIX

AGAINST THAT TIME, IF EVER THAT TIME COME

		Pret laiku to, ja tāds reiz nāktu mums,


		Kad dusmotos par manām kjūdām tu,


		Jo tava mīla un tavs gara cildenums


		Pat spožā laimē ēnas manītu;


		Pret laiku to, kad garam iesi tu


		Kā svešniekam, kaut acīs saule līs


		Un mīla kādreizējo tuvumu


		Par vēsu atturību pārvērtīs;


		Pret laiku to sirds sevī spēku krās,


		No visa labā dzīvē gaismu gūs,


		Kā soģis tad pret sevi pašu stās,


		To aizstāvēs, kas tava daja būs.


		Ja projām ej, tad taisnīgs lēmums tavs,


		Es mīlu, lai gan tiesību man nav.


L

HOW HEAVY DO I JOURNEY ON THE WAY

		Ar smagu sirdi nākas ceļu sākt,


		Ja tas, ko sagaidu, vien gurdums ir,


		Lai drūms pie atziņas es spētu nākt:


		«Cik jūdžu mērots, tik no drauga šķir.»


		Un arī gausais zirgs man tikko kust,


		Šķiet, nevis mani — skumjas manas nes,


		It kā šis lopiņš tiešām prastu just,


		Ka šķirties negribu no tevis es.


		Viņš nesteidzas, kaut niknums mani grābj,


		Līdz asinīm lai sānus pieši šķeļ,


		Kā vaids tam krāciens gurds no krūtīm kāpj,


		Kas mani vēl par piešiem asāk dzeļ.


		Kā atbalsis caur sirdi trīsas skrien:


		Aiz manis laime, pretī sāpes vien.


LI

THUS CAN MY LOVE EXCUSE THE SLOW OFFENCE

		Tik mīla sapratīs, ja gaitā gausā


		Zirgs kūtrais sāk no tevis projām nest.


		Kāpēc lai viņš šai brīdī mani klausa,


		Ja steigai iemesla pats nesajūtu es?


		Ko atgriežoties nabadziņš gan iesāks,


		Kad ātrums lielākais man liksies mazs?


		Es piešus asos duršu viņa miesā,


		Pat vēja spārni nebūs man nekas.


		Patiešām zirga nezinu neviena,


		Ko mana sirds par ilgām straujāk trieks.


		Ar traku auli jutīšu tās skrienam,


		Pat dzirdēšu — aiz prieka skaļi kliegs.


		Zirgs projām vilkās ietiepīgi gauss,


		Sirds atceļā tam pilnus joņus ļaus.


LII

SO AM I AS THE RICH, WHOSE BLESSED KEY

		Es tā kā bagātnieks, kas aiziet var


		Pie slēptiem dārgumiem, lai atslēgt spētu,


		Bet vienmēr viņš tos rokām neaizskar,


		Lai dailes spozmi velti nedeldētu.


		Vien tādēļ svētkiem svinīgs krāšņums dots,


		Ka reti tie pār gadiem viesos nāk,


		Kā dārgakmeņu vijums sakārtots,


		Kā pērļu lāses rotā mirdzošā.


		Tāds ir šis laiks, un tajā slēpies tu


		Kā telpā, kurā dārgus tērpus liek,


		Lai dienai svētākai tie dāvātu


		To daiļumu, kas starojošs kā prieks.


		Ai svētītā! Sniedz laimi tuvums tavs


		Un atstāj cerības, kad tevis nav!


LIII

WHAT IS YOUR SUBSTANCE, WHEREOF ARE YOU MADE

		No kādas vielas esi izveidots,


		Ja miljons nokrāsu ap tevi sienas?


		Ikviens var tikai vienu ēnu dot,


		Tev vienīgajam piemājo ikviena.


		Pats skaistākais no dieviem Adonīss,


		Ar tevi salīdzināts, satumst kaunā.


		Kaut vaigā Helēnai ir daijums viss,


		Bet grieķu stilā gleznots tu no jauna.


		Ja minēts ziedonis un brieda laiks,


		Vien tevi katrā redzam veidā tādā,


		Jo pirmais ir tavs atēnojums maigs,


		Bet otrs tavu dāsnumu mums rāda.


		Ik daiļumā tavs piemīlīgums mirdz.


		Bet kam vēl ir tik uzticama sirds?


LIV

O, HOW MUCH MORE DOTU BEAUTY BEAUTEOUS SEEM

		Cik daiļums daudzkārt mums vēl daijāks šķiet.


		Ja patiesīgums viņu jauki rotā!


		Ir roze skaista, taču maigais zieds


		Vēl dārgāks kļūst aiz smaržas, kas tam dota.


		Ir vēja ziediem krāšņums tikpat dīvs


		Kā purpuram, kas liegi dvesmo rozēs.


		Tāpat tie ērkšķus slej un kupli pliv,


		Kad slēptie pumpuri plaukst saules gozē.


		Bet tas ir tikai ārišķīgums diks,


		Neviens tos neiemīl un necildina.


		Tie aiziet bojā. Rožu elpa tvīkst,


		No viņu bojā ejas smarža ap mums tinas.


		Tā paliks, daiļo zēn, kad vitums skars,


		Par tevi dzejā patiesības stars.


LV

NOT MARBLE, NOR THE GILDED MONUMENTS

		Ne marmors balts, ne pieminekļu zelts


		Šīs vārsmas nepārdzīvos gados garos,


		Kur skaidrā mirdzumā tavs atveids, celts


		Pār laika putekļiem, dzīvs mūžam staros.


		Karš statujas var drupu drupās triekt,


		Var celtnes aprīt posta liesma pikta,


		Bet Marsa trulam šķēpam neaizsniegt


		So tavu piemiņu, kas rakstos likta.


		Tu pāri naidam, pāri nāvei celsies,


		Tavs daiļums iznicību uzveikt spēs,


		Un audžu audzes tevī spēku smelsies,


		Kamēr vien pasaule šī pastāvēs.


		Lai notiek tā, lai mirstīgums tev ņemts


		Un mīlētāju acīs dzīvot lemts.


LVI

SWEET LOVE, RENEW THY FORCE; BE IT NOT SAID

		Ar jaunu spēku, mīlestība, nāc,


		Jo tu tāpat kā slāpes, izsalkums,


		Kas pārpilnīgi šodien remdināts,


		Vēl skaudrāk otrā dienā uzbrūc mums.


		Par mīlestibu pasakāms tas pats:


		Kaut šodien acīs gurdumu tai nojauš,


		Rīt jaunās alkās atkal kvēlos skats,


		Kas mīlestībai neļauj aiziet bojā.


		Kā okeāns lai tāda šķiršanās,


		Kas divām būtnēm atvadīties liek,


		Lai otrā dienā krastā tiktos tās,


		Kad atkal saucis saplūšanas prieks.


		Sī atšķirtība lai ir ziemas sals,


		Tad sirds vēl stiprāk pavasara alksi


LVII

BEING YOUR SLAVE, WHAT SHOULD I DO BUT TEND

		Tavs kalps es esmu, ko vēl vairāk gūt


		Kā maigi stundas sveikt, ko mīli tu,


		Nekas tik dārgs man dzīvē nevar būt


		Kā vēlēšanās, lai tev kalpotu.


		Es neprasu, lai laiks ir bezgalīgs,


		Tu, valdiniec, vien tavas stundas jūtu,


		Ja šķiroties kalps tevi redzēt drīkst,


		Sirds aizmirst, kāds ir aiziešanas rūgtums.


		Es neprasu, kurp dodies tālumos,


		Un skatienos man greizsirdības nava,


		Kā skumstošs vergs es klusi ilgojos,


		It visu aizmirstot, pēc laimes tavas.


		Ir mīla naiva, kaut viskrietnākā,


		Lai ko tu dari, jūtas labi tā.


LVIII

THAT GOD FORBID THAT MADE ME FIRST YOUR SLAVĒ

		Lai novērš dievs, kas kalpot pavēlēja,


		Ka tavu laimi gribu nopulgot,


		Ka tev par pagājušo vaicāt spēju,


		Es kalps ar tevi mūžos savienots.


		Ļauj paciest man, ar ilgām gaidot tevi,


		So prombūtni, ko svabadiba sniedz,


		Ļauj klusi pieņemt sāpes, ko man devi,


		Lai pārmetumus dvēsle sacīt liedz.


		Kas vēlies būt, tā paliec tu arvienu


		Un brīvībā sirds likumus sev dod,


		Bez maldiem pati paņem savu dienu,


		Kur laimes stundas sirdij jāatrod.


		Man gaidīt lemts, kaut elles mokas šīs,


		Par prieku sirds nekad tās nevērtīs.


LIX

IF THERE BE NOTHING NEW, BUT THAT WHICH IS

		Ja jauna nav nekā un viss jau bijis,


		Vai apkrāpts nejūtas tad mūsu prāts?


		Kam pūlēties, kur sviedru daudz jau lijis,


		Nest. sevī to, kas reiz jau dzemdināts?


		O, Jaujiet, pagātnē lai sameklēju,


		Pirms apkārt saulei piecsimt loku liekts,


		Jau senā grāmatā es tavu seju,


		Kur pirmo reizi atveids tavs ir sniegts.


		Lai redzu es, ko senatne spēj ielikt


		Tai tēlā brīnišķā, kas tevi pauž:


		Vai esam labāki? Vai mums ko pielikt?


		Vai arī pārmaiņu tur nenojauš?


		Jā, saprotu, tā pienācās tam būt,


		Daudz mazāks daiļums spēja slavu gūt.


LX

LIKE AS THE WAVES MAKE TOWARDS THE PEBBLED SHORE

		Kā viļņi, irdami pret krasta oļiem,


		Tā mūsu stundas dienu plūsmā zūd.


		Mums tālāk tikt par priekšgājēju soļiem,


		Un turpinātājiem to darbā būt.


		Ik piedzimšana, rotāta ar ziediem,


		Iet pretī briedumam. Pēc tam tūlīt,


		Jau draudot ļauna aptumsuma biediem,


		Laiks doto dāvanu sāk atprasīt.


		Laiks jaunībai tās plauksmi nesaglabā


		Un grumbas ievelk pierē skaistulei,


		Plūc pašu dārgāko, kas rodams dabā,


		Viss nāvē brūk, kur izkapti tas slej.


		Un tomēr vārsmām šīm sniegt mūžību,


		Kur dzīvosi par spīti nāvei tu.


LXI

IS IT THY WILL THY IMAGE SHOULD KEEP OPEN

		Vai vēlies tu, lai naktīs skumji garās


		Man gurdie plaksti nomodā spēj būt,


		Vai gribi tu, lai sapņi aiziet garām,


		Vien tevi sirds ar pusnakts krēslu jūt?


		Vai tas tavs gars, kas vēro gaitas manas,


		Kam projām tu no sevis doties liec?


		Kas arī velti šķiestās stundas mana


		Un greizsirdībai kvēlu degli sniedz?


		Nē, tavām jūtām nav šī spēka cēlā,


		Tā mana sirds, kam uzticība viss,


		Un savā mīlā es pat naktīs vēlās


		Par savu sargu tevi iecēlis.


		Par tevi nomodā, kaut arī esmu šķirts,


		Par citu mīlā staro tava sirds.


LXII

SIN OF SELF-LOVE POSSESSETH ALL MINE EYE

		Es patmīlību savās acīs dedzu,


		Ik asins lāsē ieaudies šis grēks,


		Kā dziedēt to, es dzīvē nesaredzu,


		Dziļdziļi sakņojas tās ļaunais spēks.


		Šķiet, citam sejā nemirdz daile tāda,


		Un citam nav tik tīkams augums dots,


		Visaugstāk savu patiesību stādu,


		Kā kalns es jūtos, tālēs atmirdzot.


		Kad cita seja spoguļstiklā baismo,


		Kad nogurumā pretī ēnas vīd,


		Es patmīlīgi redzu tikai gaismu,


		Sirds īstenību nespēj ieraudzīt.


		Vien tevis dēļ es cildināju sevi,


		Tu savu daili nogurušam devi.


LXIII

AGAINST MY LOVE SHALL BE, AS I AM NOW

		Kā pašlaik man reiz manam draugam klāsies,


		To laika nesaudzīgā roka skars,


		Gurs straujā sirds un krunkas pierē krāsies,


		Bet jaunība, ko apmirdz rīta stars,


		Prom dziļā gadu naktī aizgrimt steigsies,


		Un krāšņums brīnišķais, kas ieskauj to,


		Būs sen jau izbeidzies vai arī beigsies


		Ar pavasara daili zudušo.


		Siros šādam melnam brīdim spēkus taupa


		Pret ļauno vecumu, kas nazi trin,


		Lai tavas mīlas miņu nenolaupa,


		Kaut arī pašus mūs kā ziedus šķin.


		Šis mīlas skaistums, melnos burtos kļauts,


		Būs mūžam zaļš un nāvei netiks ļauts.


LXIV

WHEN I MAVE SEEN BY TIME’S FELL HAND DEFACED

		Kad redzu laika skarbai varai ļautu


		Es seno gadu simtu godību,


		Kad redzu dažu lepnu torni grautu,


		Pār cēlo valdām zemē sodību;


		Kad redzu okeānu izsalkušo


		Pār krasta karalisti gāžamies


		Un viņa viļņu baru satumsušo


		Arvienu dziļāk zemē brāžamies;


		Kad jāredz man šī baigā mainīšanās,


		Kas valstīm brukt un bojā iet spēj lemt,


		Ļauns drauds tad iesakņojas domās manās,


		Ka laiks nāks manu mīļo projām ņemt.


		Kā pati nāve doma šī prot draudēt,


		Un raudu tad, ka man tik daudz ko zaudēt.


LXV

SINCE BRASS, NOR STONE, NOR EARTH, NOR BOUNDLESS SEA

		Pat plašā jūra, zeme, akmens, varš


		Ja padoti ir iznicibas biedam,


		Kā skaistumam lai uzveicams šis karš,


		Ja stiprumā tas līdzīgs trauslam ziedam?


		Un vasarai ar elpu medaino


		Kur patverties šai dienu plūsmā smagā,


		Viscietā klints ja neiespēj neko


		Un dzelzu vārtus laika soļi dragā?


		Ak, rūgtās pārdomas! Kā pasargāt


		Gan laika dimantu no laika kvēpiem?


		Kur roka tā, kas uzdrīkst pretī stāt,


		Kas glābt var skaistumu no nāves šķēpiem?


		Viss velti, tintei melnajai vien spēt


		Likt mīlai tālos mūžos atmirdzēt.


LXXI

TIRED WITH ALL THESE, FOR RESTFUL DEATH I CRY

		Es saucu noguris: «Lai nāve nāk!»


		Kad jāredz man, ka nelga kāzās plītē,


		Bet krietnais kļūst jo dienas nabagāks,


		Ka uzticībai nodevība spītē,


		Ka neģēlis par vīru smieties drīkst,


		Ka blēdis norauj jaunavai tās rotu,


		Ka kropļa jūgā stalti pleci līkst,


		Ka maldi nomāc domu apskaidrotu,


		Ka dzelzu pirkstos dzejas ziedi vīst,


		Ka muļķībai pār gudram galvām vara,


		Ka augstprātība vienkāršību nīst,


		Ka ļaunais godīgo par kalpu dara, —


		Tad labāk mirt un neredzēt neko,


		Bet kā lai vienu atstāj mīļoto?


LXVII

AH, WHEREFORE WITH INFECTION SHOULD HE LIVE

		Kādēļ lai skaistums dzīvo ievainots,


		Pats neticēdams, kāds ir viņa spēks,


		No daiļā labumu sev iegūt prot


		Un kopā cildināt ar viņu grēks?


		Kādēļ lai maldi viņa vaibsti kļūst,


		Lai dzīvās krāsas nozog nedzīvais


		Un rozes ēnu nabags skaistums gūst,


		Ja īstenība — zieds vissārtākais?


		Kādēļ tas dzīvs, ja dabas iespaids zūd,


		Kad pārāk maz tai dzīslās asins šļāc,


		Kad avots pēdējais, kur spēku gūt,


		Ir krāšņums pats, par ko tā lepojās?


		Sniedz daba daili, ko reiz guva tā


		Pirms ļaunām dienām laikā senajā.


LXVIII

THUS IS HIS CHEEK THE MAP OF DAYS OUTWORN

		No tālām dienām atblāzma šis vaigs,


		Kad skaistums bij un tā kā ziedi vīta,


		Pirms dailei neīstai bij piedzimt laiks,


		Tās zīme sejās tika ierakstīta;


		Pirms aizgājēja cirtas zeltotās,


		Kas pieder kapenēm, bij citam dotas,


		Lai otrā dzīvē spētu mirdzēt tās,


		Lai miris skaistums citu galvu rotā.


		Tas tālo pagājību skatīt ļauj


		Bez lieka greznuma, tik skaidru, svētu,


		Kas senām vasarām plaukt neatļauj,


		Lai krāšņums bijušais reiz atzelt spētu.


		Sai atblāzmā vēl daba pastāstīs,


		Cik dienās senajās bij skaistums īsts.


LXIX

THOSE PARTS OF THEE THAT THE WORLD’S EYE DOTH VIEW

		Tavs skaistums ārējais, kas saista mūs,


		Tik liels, ka daudzās sirdis staro prieks;


		To cildinot, vārds dvēsles atbalss kļūst


		Tik īsts, ka arī naidnieks nenoliegs.


		Bet tavā sejā ārējs krāšņums vīts,


		Tie paši ļaudis, kuri slavu sniedz,


		Spēj citos vārdos labo izpostīt.


		Sirds tālāk redz, kur acis neaizsniedz,


		Tie tavās domās ieskatīties prot,


		Ar taviem darbiem mēro prāta dzīles,


		(Jn viņu acis skopu prieku rod,


		Jo tu kā zieds, kas nezālei ir līdzīgs.


		Kam dvēsles smaržai nav tavs skaistums dots, —


		Bij ikdienībā augsne jāatrod.


LXX

THAT THOU ART BLAMED SHALL NOT BE THY DEFECT

		Bez vainas tu, kaut ari paļas krīt,


		Jo daiļumam jau neslavu drīz taisa,


		Un aizdomas to traucas pavadīt


		Kā melna vārna dzidrā saules gaisā.


		Bet tavu krietnumu — gan rādīs laiks —


		Sis nopēlums vēl cildenāku darīs.


		Jo tārpam iepatīkas pumpurs maigs,


		Un esi tu pats liegais pavasaris.


		Gar jauno dienu slīkšņiem izlaipots,


		Ik sadursme tik uzvaru tev deva;


		Bet tas jau netiks pierakstīts kā gods,


		Jo skaudibu vis apklusināt nevar.


		Ja ēnas nebūtu, kas ļauni ņirdz,


		Patiešām piederētu tev ik sirds.


LXXI

NO LONGER MOURN FOR ME WHEN I AM DEAD

		Vairs nesēro, kad miris būšu es,


		Tev saīguši zvani ziņu dos,


		Ka, aizbēgot no viltus pasaules,


		Es tagad viltus tārpus izvēlos.


		Lai atcerēties neliek rindas šīs


		Tev manu roku, jo es mīlu tā,


		Ka vēlos, lai tu aizmirst vari drīz


		Tās atmiņas, kas sāpes sagādā.


		Ja skatiens tavs pār dzejas pantiem trauc.


		Kad esmu jau ar zemi sajaucies,


		Lai sirds vairs manu vārdu neatsauc


		Un mīlestība līdz ar dzīvi dziest;


		Sai pasaulē tu vari kaunā krist,


		Ja skumsi vēl, kad būšu aizgājis.


LXXII

O, LEST THE WORLD SHOULD TASK YOU TO RECITE

		Lai nebūtu tev citiem jāatklāj,


		Ko iemīlamu spēji mani rast,


		Lai aizmirstība, mīļā, visu klāj,


		Jo nav jau vērts, ka mani atceras.


		Tu piemelosi dažus tikumus,


		Lai citu acis varu labāks kļūt,


		Kad zemes klēpī atdusēšos kluss,


		Kaut savā mūžā nespēju tāds būt.


		Lai tavu vārdu neskar kauna traips,


		Kad nepelnīti glaimi runā skan,


		Liec manu vārdu aizmirst atmiņai,


		Par negodu lai nav nedz tev, nedz man,


		Jo mani kauns par niecīgumu māc


		Un tevi — ka reiz bijis jāmīl tāds.


LXXIII

THAT TIME OF YEAR THOU MAYST IN ME BEHOLD

		Tev būs reiz mani redzams gadalaiks,


		Kad lapas dzeltenas var saskatīt


		Šais krūmājos, ko plosa aukstums baigs,


		Un vējos putni nenāks dziesmas vīt.


		Šo dienu mijkrēslis tad būšu es,


		Kad saules riets jau vakarpusē dziest,


		Un mazpamazām nakts to projām nes,


		Kā nāves līdziniece tērpusies.


		Tu mani redzi tālu uguns kvēli,


		Kas savu jauno dienu pelnos dus —


		Uz nāves gultas, kur beigt saldo spēli.


		Kas deva dzīvību — liek tagad klust.


		Tad raugies, lai tev mīla stipra kļūst,


		To mīlēt, ko tik drīz jau zaudēt būs.


LXXIV

BUT BE CONTENTED: WHEN THAT FELL ARREST

		Bet nezūdies, ja šajā cietumā


		Bez žēlastības tikšu projām vests,


		Tad piemineklis kāds tev jāatstāj,


		Kur savu dzīvi saglabāšu es.


		Tu ieraudzīsi, viņu uzskatot,


		To dalu īsteno, ko veltu tev.


		Lai zeme zemi gūst, tās tiesu dod,


		Bet gais ir tavs, ņem labo dalu sev.


		Vien dzīves mieles pazaudētas būs


		Un tārpu guvums — augums nedzīvais,


		Kur gļēvās nelietības asmens rūs.


		Sis niecīgums lai tavā miņā gaist.


		Bet vērtīgais, kas miesā glabājas,


		Ir dzejas spēks, pie tevis paliek tas.


LXXV

SO ARE YOU TO MY THOUGHTS AS FOOD TO LIFE

		Tu tā, kas visus manus sapņus baro,


		Tu auglīgs lietus pāri klajiem šiem.


		Man mūžīgs strīds ar tevi jāizkaro


		Kā sīkstulim ar viņa dukātiem.


		Te lepns las ar spožā zelta zibu,


		Te izmisis, ka laiks to visu zags,


		Gan meklēdams sev laimē vientulību,


		Gan prieku izkliegdams vai gluži traks.


		Tā arī es kā dzīrēs reibstu mirkļiem,


		Tad atkal velti tevis tvīkstu viss,


		Prom ritot skaistumam uz laika irkļiem,


		Ko tevi guvis un ko zaudējis.


		Man mieloties un reizē salkt ir lemts,


		Kad vienā laikā viss ir dots un ņemts.


LXXVI

WHY IS MY VERSE SO BARREN OF NEW PRIDE

		Kādēļ gan vārsmās trūkst man lepnas spozmes,


		Kam svešas man ir formas manieres?


		Vai tiešām pārāk maz ir manī drosmes,


		Lai jaunus dzejas veidus rastu es?


		Kādēļ pa senu, iestaigātu taku


		Lemts savu iztēli ir vadīt man;


		Un katra rinda, katrs vārds, ko saku,


		Tev dzirdēti un pazīstami skan?


		Ak mīļotā, tak rakstu tev ar prieku,


		Tik tu un mīla esat manim viss;


		Es vecos vārdos jaunu kaismi lieku,


		To izteikdams, kas teikts jau sensenis:


		Kā vecā saule mūžam jauna aust,


		Tā savu mīlu vienmēr man tev paust.


LXXVII

THY GLASS WILL SHOW THEE HOW THY BEAUTIES WEAR

		Redz spogulī, ka skaistums vīst kā zieds,


		Teic pulkstenis, ka mirkļi projām slīd.


		Uz baltām lapām savas domas liec,


		Lai citi vēlāk var tās izlasīt.


		Tu grumbas redzi, nāves domas aust,


		Kad tavi pirksti pieskārusies tām,


		Bet klusā stundā pulkstenis liek jaust,


		Ka laiks pret mūžiem vada pamazām.


		Kas neiespiežas atmiņā un gaist,


		To glabās papīrs, tāda diena nāks,


		Kad doma, bērns šis kādreiz auklētais,


		Kā sveša atsteigs, atkal runāt sāks.


		Cik vien šīs rindas uzlūkosi tu,


		Tās iepriecinās, darīs bagātu.


LXXVIII

SO OFT HAVE I INVOKED THEE FOR MY MUSE

		Tavs vārds tik bieži manā dzejā zib,


		Tik bieži rakstot stāvēji man klāt,


		Ka savas rindas ari citi grib


		Ar tavu vārdu, mūza, izrotāt.


		Sis acis vārdus mēmām lūpām dod


		Un muļķa domai augstu lidot liek.


		Tās redzot, smalkā māksla spārnus rod


		Un iznesība divtik cēla tiek.


		Man tomēr lepnums, ka ir veikts kaut kas


		Un spēks to radīt ir no tevis gūts,


		Lai gan tu līdzi citiem vārdus rast,


		Vēl skaistākām liec skaistām mākslām kļūt.


		Skan dzejā manas jūtas vienkāršās,


		Jo tu par mākslu prati pārvērst tās.


LXXIX

WHILST I ALONE DID CALL UPON THY AID

		Reiz spēku devi radīt dzeju man,


		Un izskatījās tā kā kristāls dārgs,


		Turpretī tagad izskan bāli pants


		Un mana mūza gurda citur vārgst.


		Es varu piekrist, kāds ja labāk prot


		Par mani dzejot: lai viņš laurus plūc.


		Bet zini, dzejnieks atpakaļ tev dod


		To, kas no tavas bagātības gūts.


		Tiek slavēts tikums — vardu šo viņš ņem


		No tevis pašas. Skaistums meklēts tiek —


		Un tevī atrast dzejniekam to lemts;


		No tevis gūto viņš tev rokās liek.


		Nē, tavu paldies viņš nav pelnījis,


		Nekas nav viņa, tevis dāvāts viss.


LXXX

O, HOW I FAINT WHEN I OF YOU DO WRITE

		Trūkst spalvai spēka, zinot, ka ir cits,


		Ko man ar savām dziesmām neuzveikt,


		Kam cildinoši vārdi ritēt rit,


		Lai es neko vairs nespētu tev teikt.


		Bet, tā kā līdz ar kuģi okeāns


		Uz saviem pleciem nieka laivu nes,


		Tad pārgalvīga drosme radās man


		Uz platā viļņa savu buru plest.


		Kaut arī neliels būs man atbalsts tavs,


		Es viļņu varu tomēr spēšu veikt.


		Ja sadragāto laivu dzelmē raus,


		Viņš lepnā priekā varēs tālāk steigt.


		Ja vien pret viņu liktenis būs labs,


		Tad mana mīla būs man arī kaps.


LXXXI

OR I SHALL LIVE YOUR EPITAPH TO MAKE

		Vai mana sirds tev kapa vārsmas saliks,


		Vai ilgāk būsi tu uz pasaules


		Un piemiņa pat nāvē dzīva paliks,


		Kad sen no visiem būšu aizmirsts es?


		Tavs vārds kļūs nemirstīgs, tam nebūs rieta,


		Kad mana sirds būs apklususi jau,


		Man parastu sniegs zeme kapa vietu,


		Bet ļaužu acis staros attēls tavs.


		Šī dzeja kļūs par pieminekli tavu,


		Ko nākamībā lasīs vēl arvien;


		Un jaunas paaudzes tev skandēs slavu,


		No manējās kad neelpos neviens.


		Tai spēkā dzīvosi, kas vārsmās plūst,


		Tavs vārds kā dzeja ļaužu lūpās būs.


LXXXII

I GRANT THOU WERT NOT MARRIED TO MY MUSE

		Ar manu mūzu nav tev kopīgs ceļš,


		Un tādēļ lēnprātība neaizliedz


		Tev uzklausīt, kā veltījumi zeļ,


		Lai kādu darbu dzejnieki tev sniedz.


		Cik skaists tev vaigs, tik skaists tev arī prāts,


		Daudz pārāks tas par manām uzslavām.


		Kaut manās vārsmās tiki cildināts,


		Tu tomēr meklē jaunākas par tām.


		Lai notiek tā. Reiz tomēr brīdis nāks,


		Kad noplaks daiļrunības vilnis augsts


		Un redzēsi, ka vārds ir vērtīgāks,


		Ja teic to patiesību mīlošs draugs.


		Visvairāk spilgtu krāsu vajag tad,


		Ja bāls ir vaigs. Tu esi sārts tāpat.


LXXXIII

I NEVER SAW THAT YOU DID PAINTING NEED

		Es domāju, ka krāsas neīstas


		Nav vajadzīgas tavam skaistumam.


		Es domāju, ka dzejnieks pārāk mazs,


		Lai rastu piemērotus vārdus tam.


		Lūk, izskaidrojums, kādēļ esmu kluss:


		Tev līdzās manas rindas nespēj stāt.


		Sāk dzejnieks savu nevarību just,


		Ja tādu skaistumu grib cildināt.


		Pēc tavām domām, tas ir grēks gandrīz,


		Ka klusums manai mūzai lūpas slēdz.


		Nē, mēmums dailei pāri nedarīs,


		Bet vāja dzeja nogalināt mēdz.


		Ko izstaro tavs skatiens, maigs un rāms,


		Pat diviem dzejniekiem nav izsakāms.


LXXXIV

WHO IS IT THAT SAYS MOST? WHICH CAN SAY MORE

		Vai patiesākus vārdus pateiks kāds


		Par tiem, ka tu — tas esi tikai tu?


		Vai kaut kur dziļi ieslēgts skaistums tāds,


		Ko līdzināt ar tavu skaistumu?


		Vājš dzejnieks, ja tam vārdu nepietiek


		Mazliet vēl uzteikt to, kas nopelnījis,


		Bet tas, kas lasītājam saprast liek,


		Ka tu — tas esi tu, sev slavu vijis.


		Sev vārdus viņš no dabas lūpām gūst,


		Sniedz tavu portretu, ko daba dod.


		Ar tādu prasmi dzejnieks slavens kļūst,


		Liek visiem savu stilu apbrīnot.


		Skan glaimi tev, bet glaimos paļas dzird,


		Ja tajos tīksmi klausās tava sirds.


LXXXV

MY TONGUE-TIED MUSE IN MANNERS HOLDS HER STILL

		Būt nerunīga mana mūza prot,


		Kad citi mūzas kalpi sacenšas,


		Ar zelta spalvu tevi cildinot,


		Visskanīgākās dzejas rindas rast.


		Es domāju, bet vārdus citi teic,


		Kā dumjš un neizglītots ķesteris.


		Pēc tam kad spējīgākie himnas beidz,


		Es «āmen» pasaku, un tas ir viss.


		Kad tevi slavē, saku: «Jā», «Tā ir», —


		No savas puses šo to bilstu vēl,


		Bet tas, ko dziļi glabā mana sirds,


		Uzreiz nav vārdos izsakāms diemžēl.


		Par skaļiem vārdiem cieni dzejniekus,


		Bet mani tādēļ, ka es draugs tev kluss.


LXXXVI

WAS IT THE PROUD FULL SA1L OF HIS GREAT VERSE

		Vai viņa dzejas buru audums tvirts


		Ir tas, ko allaž lepni plandam jūt,


		Kas domām manās smadzenēs liek mirt


		Un domu klēpim liek par kapu kļūt?


		Vai gars, kas viņu rakstīt mācījis,


		Slēgt lūpas man ar klusēšanu var?


		Nē, manas dzejas liesmai neliek dzist


		Nedz viņš, nedz viņam labvēlīgais gars.


		Nē, nevar lepoties nedz viņš, nedz spoks,


		Kas naktīs tam ar padomiem stāv klāt,


		Ka viņu dēļ es kļuvis mēms kā koks


		Vai arī esmu baiļu mulsināts.


		Bet, kad tu viņa dzejai talkā steidz,


		Man trūkst, ko teikt, un dzeja dzivot beidz.


LXXXVII

FAREWELL! THOU ART TOO DEAR FOR MY POSSESSING

		Ardievu! Palikt nespēju pie tevis:


		Tu savu cenu tagad zini jau.


		Ko varēju, to es tev tiku devis,


		Nu ērmu nabags, kam nekā vairs nav.


		Vai mīlestība oriksl būt dāvinājums?


		Vai paturēt var to, kas nepelnīts?


		ŠI dārgā balva, manas laimes krājums,


		Būs jāzaudē: tu paņemsi to līdz.


		Tais laikos, kad šī mīlestība sākās,


		Tu īsti nepazini abus mūs;


		Nu dāvana, kas nelgām nepienākas,


		Tiks atņemta, un pareizi tā būs.


		Būt karalis es tikai sapņos spēju,


		Bet atmozdamies visu pazaudēju.


LXXXVIII

WHEN THOU SHALT BE DISPOSED TO SET ME LIGHT

		Ja kādreiz mani pulgot sāksi tu,


		Kad tava sirds pret mani vēsa kļūs,


		Joprojām tavā pusē palikšu,


		Tavs gods joprojām dārgākais man būs.


		Pats savus netikumus pazīstot,


		Es varu izklaigāt ar gudru ziņu,


		Cik esmu slikts, un līdz ar to tavs gods


		Tiks pasargāts ar tādu pasaciņu.


		Bet ari tad es būšu ieguvis,


		Ja zaudētājos palikšu, jā gan:


		Viss pašam pāri nodarītais — viss


		Būs guvums tev un divkāršs guvums man.


		Es gatavs netaisnību paņemt sev,


		Lai vienmēr tikai taisnība ir tev.


LXXXIX

SAY THAT THOU DIDST FORSAKE ME FOR SOME FAULT

		Ja tava sirds pret mani atsalt grib,


		Bez šaubīšanās teic, kas manī slikts.


		Teic, ka es klibs, un staigāšu kā klibs,


		Nedz taisnošos, nedz arī kļūšu pikts.


		Tavs vārdu krājums, mījotā, būs sīks,


		Lai attaisnotu pārvērtību šo.


		Man vārdu pietiks. Ja būs vajadzīgs,


		Es tevi nepazīstam izlikšos.


		Ja mūsu draudzība reiz arī trūks,


		Tavs vārds aiz manām lūpām ieslēgts būs,


		Lai nejauši man, nelgām, nepasprūk,


		Ka sena pazīšanās vieno mūs.


		Ar sevi cīnīšos es tevis dēļ:


		Lai to, ko nicini, mans ienaids dzeļ!


XC

THEN HATE ME WHEN THOU WILT IF EVER, NOW

		Ja gribi ienīst mani, tagad nīd,


		Kad nav neviena vairs, kam roku sniegt,


		Lai saņemu šo triecienu tūlīt,


		Šis piliens pēdējais lai nepaliek.


		Un, ja es tikšu pāri savām bēdām,


		No aizmugures lūdzu neuzbrukt,


		Lai nenāk naktij vētrainai pa pēdām


		Rīts, lietains, neiepriecinošs un rūgts.


		Ja ej i prom no manis, tagad ej,


		Kad sīkās likstās tik daudz pārciests jau.


		Tūlīt liec izjust manai dvēselei,


		Ka rūgtākas par šo vairs likstas nav,


		Ka visas citas bēdas — tikai nieks,


		Ja blakām tevis zaudējumam liek.


XCI

SOME GLORY IN THEIR BIRTH, SOME IN THEIR SKILL

		Dažs lepojas ar dzimumu, ar vārdu,


		Dažs bagātibai vien un spēkam tic,


		Dažs iznesību mīl un drēbju kārtu,


		Bet suni, vanagu vai zirgu cits.


		Un katrā tieksmē, aizrautībā ašā


		Ir vienmēr atrodams savs apslēpts prieks,


		Tik neiederos es šai pulkā plašā —


		Sirds mana tev vien pukst, viss cits ir lieks.


		Sver tava mīla vairāk man par zeltu,


		Par apģērbiem un augstu dzimumu.


		Ne zirgiem, vanagiem — tev sevi veltu


		Un lepojos, ka mani mīli tu.


		Vien mīlai zūdot, vari visu ņemt,


		Man dzīvi bezcerīgām skumjām lemt.


XCII

BUT DO THY WORST TO STEAL THYSELF AWAY

		Tu nevari no manis projām iet,


		Jo tu uz laiku laikiem lemta man.


		Ar mīlu mūžs tik cieši kopā siets,


		Ka mīlas beigas būs man kapu zvans.


		No ļaunākajām likstām baiļu nav,


		Kad man vismazākā nest nāvi var.


		Vai iegriba vai apvainojums tavs,


		Lūk, tādēļ arī mani neaizskar,


		Es nebaidos no neuzticības,


		Kopš zinu, ka var mana dzīve irt.


		Ak, kādu laimi izdevies man rast —


		Būt tavam un no tavas rokas mirt!


		Bez likstām laimes nav, tās velti slāpt.


		Varbūt es nezinu, ka mani krāp?


XCIII

SO SHALL I LIVE, SUPPOSING THOU ART TRUE

		Es nedomāšu, ka tu mani vil.


		Kā pati mila vēl tās atbalss šķiet,


		Kaut sirds tev vairs pret mani neiesilst.


		Tavs skatiens te, bet sirds jau projām iet.


		Tāpat kā agrāk tavas acis mirdz,


		Nekādas pārvērtības nevar jaust.


		Bet ļoti bieži taču ļauna sirds


		Liek katram vaibstam, grumbai sevi paust.


		Pats liktenis tā laikam vēlējis,


		Ka tavām acīm jāpauž mīla vien.


		Kaut arī meli tev no lūpām ris,


		Tavs skatiens rāms un skaidrs ir aizvien.


		Tūliņ nāk prātā Ievas ābols man,


		Kad tikums tavs ar daili nesaskan.


XCIV

THEY THAT HAVE POWER TO HURT AND WILL DO NONE

		Tie, kuros ļaunums mīt, bet važās kalts,


		Kam rokās apslēpts neapjaušams spēks,


		Kas, citus virzot, ir kā akmens salts,


		Kam satraukums ir svešs un arī grēks, —


		Gūst viņi svētību kā debess velti,


		Un dāsnas dāvanas tiem daba sniedz;


		Tiek viņi dižumā un godā celti,


		Lai pārējie to priekšā galvas liec.


		Mīļš vasarai ir zieds tās izauklēts,


		Kaut pats par sevi tas gan plaukst, gan vīst.


		Turpretī, slimību ja tajā redz,


		Zieds vairāk pat par nezāli tiek nīsts.


		Ja uzzied lilija un trūdēt sāk,


		Tad smaržot nezāli daudz tīkamāk.


XCV

HOW SWEET AND LOVELY DOST THOU MAKE THE SHAME

		Cik veikli nomaskēts gan ir tavs kauns!


		Tu jauka izskaties, dažs nenojauš,


		Ka tavā skaistumā tārps slēpjas ļauns,


		Kā rozi smaržīgu tas tevi grauž.


		Par tavām gaitām kāds ja gribēs melst,


		Ja smaidiņš juteklīgs tam lūpās būs,


		Lai kā viņš pūlēsies, bet nenopels,


		Ik vārds par uzslavu tev drīzāk kļūs.


		Tu esi mājoklis, kur netikums,


		Kā pilī ieslēdzies, jo ērti mīt,


		Zem dailes plīvura kur slēpts ik trums,


		Bet īsto seju lemts nav saskatīt!


		Sirds dārgā, piesargies, — kaut nazis ass,


		Ja lieto nevietā, top trulāks tas.


XCVI

SOME SAY, THY FAULT IS YOUTH, SOME WANTONNESS

		Dažs tavu vieglprātību bargi soda,


		Dažs tavu pievilcību augstu ceļ,


		Jūk jēdzieni par negodu un godu,


		Sauc tevī cildenu, ko citos peļ.


		Par dārgakmeni karalienes rokā


		Kļūs dažkārt apbrīnots pat parasts stikls,


		Tā jaunības un dailes krāšņā lokā


		Tavs draiskais netikums kļūst tikums tikls.


		Cik jērus niknais vilks gan neaprītu,


		Ja jēra kažoks viņam būtu skaists,


		Un cik tu sirdis savos tīklos pītu,


		Ja viss tavs spēks vien tiktu darbā laists?


		To nedari, mums mīlā likums dots:


		Ja mana tu, mans arī ir tavs gods.


XCVII

HOW LIKE A WINTER HATH MY ABSENCE BEEN

		Kā ziema man šī šķiršanās no tevis,


		Tu līdzi gadiem aizplūstošais prieks!


		Šķiet, dzīvē vairs neviena zvaigzne neviz,


		Tik decembris, tik svelošs sals un sniegs.


		Bij vasara šai laikā pagājusi,


		Jau rudens klāt un zelta lapu birds,


		Tas augļu briedā nāca gausi, klusi


		Kā atraitne, kas bērnu nes zem sirds.


		Un pēkšņi likās man, ka augļi visi


		Jau dīglī savu bārenību jūt,


		Jo prieks bez tevis kļūst par rūgtu misu


		Un vasara un putnu dziesmas zūd.


		Bet, ja tiem kaut kur ieskanas vēl balss,


		To līdz ar ziediem tūlīt nokauj sals.


XCVIII

FROM YOU HAVE I BEEN ABSENT IN THE SPRING

		No tevis pavasari šķiros es,


		Kad aprīlis mums ziedu tērpā smēja


		Un jaunību ik sirdi prata dvest,


		Pat smagais Saturas diedams līdzi skrēja.


		Ne ziedi mani aizrāva, ne mežs


		Ar putnu svilpieniem un dziesmām skaļām,


		Es pavasara stāstiem biju svešs


		Un neplaku pie zemes krūtīm zaļām.


		Uz baltām lilijām es neesmu kārs


		Un necildinu rozes sārtumu, —


		Tās tikai tavas dailes atveids vārs,


		Kam dvēsele un paraugs esi tu.


		Kopš tevis nav, šķiet, sniegi ceļu klāj,


		Tavs ēno jums man ziedos pretī māj.


XCIX

THE FORWARD VIOLET THUS DID I CHIDE

		Pret agro vijolīti bargs es esmu:


		Kur ņēmi smaržu sirdi skurbināt?


		Šķiet, mīļās elpa būtu tā? Turklāt


		Nes manas dārgās asins dvesmu


		Sis ziedlapiņu sārtums, manuprāt.


		Ir lilijai tavs balto roku cēlums,


		Bet majorānā brūno matu nakts,


		Un rozes bāl un izjūt kauna kvēlu,


		Jo viņu krāšņums viss no tevis zagts.


		Ne tikai krāsas vien, bet elpu pašu


		No tevis guvušas ir visas tās.


		Par zaglību tad sodu saņem ašu —


		Grauž serdē tārps tās, lepni ziedošās.


		Daudz esmu dzīvē puķu redzējis —


		No tevis viņām daiļums ziedos viss.


C

WHERE ART THOU, MUSE, THAT THOU FORGET’ST SO LONG

		Kur, mūza, tu, vai aizmirsusi esi


		To teikt, kas iedvesmu tev viena dod?


		Vai lētai slavai nodevas tu nesi,


		Ar vārsmām necienīgo cildinot?


		Jel atgriezies un velti šķiesto laiku


		Ar labiem ritmiem atkal izpirkt steidz,


		Tai sirdij dziesmu lem, kas rod to maigu,


		Kas vingrās spalvas panākumus sveic.


		Nāc, cēlā mūza, veries mīļās sejā,


		Vai laiks jau grumbas nav tur ievilcis?


		Un, ja tā būtu, izsmej laiku dzejā,


		Vien izsmieklu tā guvums pelna šis.


		Paud mīļās skaistumu, ko kaps reiz slēps.


		Lai netver trulā izkapts to, ne šķēps.


CI

O TRUANT MUSE, WHAT SHALL BE THY AMENDS

		Ai kūtrā Mūza, kā to attaisnot,


		Ja patiesam un daijam paej garām?


		Ir dailes patiesīgums draugam dots,


		Tāpat kā tev, un cildenu tas dara.


		Ak, atbildi! Varbūt tu gribi teikt:


		«Ir patiesību izskaistināt lieki!


		Tiks nemākslotais daiļums allaž sveikts!


		Ir labais labs, ja piejaukti nav nieki!»


		Ja slavēt nevaj’g, vai lai klusums smags


		Tad valda? Mūza, tas ir varā tavā,


		Ka ilgāk nekā zeltīts sarkofags


		Vēl mūžos dzīvo viņa dailes slava.


		Es tāpēc mācu, ka tavs pienākums


		Ir laika neskartu to rādīt mums.


CII

MY LOVE IS STRENGTHEN’D, THOUGH MORE WEAK IN SEEMING

		Tev nesaku, cik mīlestība svēta.


		Vai mazāk mīl, ja netiek rādīts tas?


		Ir jūtas skaļās taču ļoti lētas,


		Ja visur par tām klāstīt nekaunas.


		Mums mila pašā pavasarī sākās.


		Ar dziesmām gribēju to sumināt.


		Lūk, lakstīgala ziedos skanīgāka,


		Bet apklust, kad jau vasara ir klāt.


		Vai ziedoņlaika skaistums būtu pāri,


		Ja sēro pogošanu neatsauks?


		Kad kaislās skaņas tricina mums āres,


		Viss pierastais vairs neliekas tik jauks.


		Lai mana mute reizēm klusēt drīkst,


		Tev baidos būt ar dziesmām apnicīgs.


CIII

ALACK, WHAT POVERTY MY MUSE BRINGS FORTH

		Cik manai mūzai nabadzīga balss,


		So tavu lepno daili cildinot,


		Jo pati staro tā, līdz vārds top palss,


		Un veltīgi tev tiecas slavu dot.


		Ai, nepārmet, ja rakstīt norimstu,


		Vien raugies spogulī, kur mirdz tavs vaigs.


		Man’ trulo iztēli met kaunā tu,


		Un rindas izdzēš tavu acu zaigs.


		Ir grēks par tevi vārgus vārdus vīt


		Un saduļķot to, kas bez dzejas skaists.


		Ko citu vārsmas nespēj apdziedāt,


		Tavs skaistums, gara balvas manī kaist.


		Bet vairāk, nekā dzeja spētu paust,


		Tev spogulī var pateikt attēls tavs.


CIV

TO ME, FAIR FRIEND, YOU NEVER CAN BE OLD

		Sev vienmēr tevi paturēšu staltu.


		Tu manās acīs allaž būsi skaists,


		Kā pirmreiz redzēts Trīskārt ziemas saltums


		Ir licis pļavās ziedu rotai gaist.


		Trīs pavasarus dzeltens rudens mijis.


		Un redzēju, kā rit ik gadalaiks.


		Pēc aprīļsmaržām tveicīgs jūnijs bijis,


		Bet tu arvien vēl esi jauns un svaigs.


		Ak, daiļums projām slīd tik nemanāmi


		Kā saules pulkstenī tā rādītājs.


		Ir tevī notiek pārvērtība rāmi,


		Acs viļas, noticot, ka mierā stāj.


		Tad uzklausi, vēl neausušais laiks:


		Lai vītums jau pirms tevis gaist kā tvaiksl


CV

LET NOT MY LOVE BE CALL’D IDOLATRY

		Par elkdievību mīlu nesauciet,


		Un elks man nava iemīļotais tēls,


		Ja vārsmas vienādu tam slavu dzied,


		Pret vienu vienīgo deg dzejas kvēls.


		Ir mana mīla laipna šodien, rīt,


		Spēj brīnumaini pastāvīga būt,


		Un, ja man dzeja nemainībā mīt,


		Tā vienu pauž, un dažādība zūd.


		Daiļš, laipns, patiess viss, ko teicu es,


		Daiļš, laipns, patiess — manu vārdu spēks.


		Vien šādu dažādību mīla nes,


		Trīs tēmās ir man milzu plašums slēgts.


		Daiļš, laipns, patiess — īpašības šās


		Nu visas trijās vienā parādās.


CVI

WHEN IN THE CHRONICLE OF WASTED TIME

		Kad senos dzejoļus laiks palasīt,


		Par divām skaistulēm kur jūsmots tiek


		Un, dzeju veidojot, gar acīm slīd


		Te dāma burvīga, te bruņinieks,


		Kad apskaužu mazliet, kā dzejnieks prot


		Teikt svešu daiļumu, tad liekas man —


		Ja vien vēl dzīvotu, tad apjūsmot


		Pat tevi mācētu viņš laikam gan.


		Lai kāds šo vārsmu spēks, tik tikko jaust


		Var tajās skaistumu, ko tu mums sniedz.


		Nav prasmes dzejniekam to vārdos paust,


		Kaut mīlas gaišums tam ir acīs liets.


		Kaut redzams mums aizvien ir skaistums tavs


		Un apbrīnojam to, mums vārdu nav.


CVII

NOT MINE OWN FEARS, NOR THE PROPHETIC SOUL

		Cik liesmot lemts būs uzticamām jūtām,


		Ko reizi tomēr iznīciba skars,


		To neteiks paša bailes stundā grūtā,


		Nedz nākamību pareģotājs gars.


		Tiek mēness savam aptumsumam pāri,


		Pats pasmejas par sevi zīlētājs,


		Un drosmi iegūst viss, kas šķita vārīgs,


		Miers olīvām ar mūžīgumu māj.


		Šai laikā smaržpilnā, kas lāsēs lejas,


		Man nāve atkāpdamās mīlēt ļauj,


		Dzīvs esmu savā vienkāršajā dzejā,


		Bet izkapts trulos vien un mēmos pļauj.


		Tev dzejā tad vēl piemineklis būs,


		Kad varmākām to kapakmeņi grūs.


CVIII

WHAT’S IN THE BRAIN, THAT INK MAY CHARACTER

		Vai tintei vajaga vēl lieki līt,


		Ja uzticams es tevi nepievīlu?


		Ko jaunu teikt un ko vēl uzskaitīt


		Par tavu krietnumu un manu mīlu?


		Ak mīļo zēn, kā lūgšanu ik dien,


		To pašu atkārtoju neapnicis,


		Ka esi mans, es esmu tavs arvien,


		Kopš vārds tavs dzejā iesvētīts ir ticis.


		Un mīlestība, allaž atdzimstot,


		Ir mūžīga, tai nekait laika vara,


		Jo grumbu tīklu mēdz tā nevērot,


		Bet senumu par savu kalpu dara.


		Tur pirmo jūsmu rodam jaukāko,


		Kur laiks un ārišķība noliedz to.


CIX

NEVER SAY THAT I WAS FALSE OF HEART

		Ak, nesaki, ka pievilt spētu tevi,


		Kaut attālumā kvēle vājāk spīd.


		Tad tikpat viegli šķirtos pats no sevis


		Vai savas sirds, kas tavās krūtīs mīt.


		Tur manai mīlai pajumts kā zem spārna,


		Un mājās atgriežos kā ceļinieks,


		Kas nepārvērties allaž laikā pārnāk,


		Bet traipiem ūdeni nest pašam prieks.


		Kaut arī manā grēcīgajā dabā


		It visas zemes vājības ir klāt,


		Nekad tam nenotici, visulabā,


		Ka pilnīgi jau esmu samaitāts.


		Bet pasaule, tās plašumi var dzist,


		Jo, daiļā roze, tu man esi viss.


CX

ALAS, ’TIS TRUE I HAVE GONE HERE AND THERE

		Ak jā, es šurpu turpu esmu klīdis,


		Un mūžā raibā pieredzēts ir viss,


		Daudz dārga zaudējis, pats sevi nīdis,


		No jauna vecās sāpes atradis.


		Ir taisnība, es patiesībai acīs


		Nelabprāt skatījies, tak maldos šais


		Es radu jaunību, un, ko tur sacīt,


		Slēpts meklējumos dažkārt skaistākais.


		Es pāri tam, ņem to, kas mūžam tavējs,


		Nekad vairs nesniegšos tāds zems un sīks


		Pēc jaunas ēsmas apetītei savai,


		Tev, mīlas dieve, būdams uzticīgs.


		Virs zemes debesis nav atrast grūti


		Pie tavām skaidrām, mīļām, mīļām krūtīm.


CXI

O, FOR MY SAKE DO YOU WITH FORTUNE CHIDE

		Lūk, manis dēj tev acis dusmās spīd,


		Tu nopel likteni, tā nelietību,


		Kas neko labāku man nenovīd


		Kā vien no seklas gaumes atkarību.


		Ar kaunu tāpēc apkrauts tiek mans vārds,


		Par mālderi es neesmu augstāk cēlies.


		Lai tieku tavas līdzjūtības skarts,


		Man atkal jaunu atdzimšanu vēlies.


		Kā slimnieks paklausīgi gribu sūkt


		Tās zāles sīvākās, ko vien var dabūt,


		Nekāds man rūgtums nebūs pārāk rūgts,


		Nedz nožēla, lai grieztos viss par labu.


		Man jūti līdzi, draups, un tad nudien


		Es tikšu dziedināts ar līdzjūtību vien.


CXII

YOUR LOVE AND PITY DOTH THE IMPRESSION PILL

		Man līdzi jūtot, mīlot tu liec zust


		No pieres zīmei, ko tai uzspiež kauns.


		Kad melš par mani, tu liec visiem just,


		Ka patiesībā neesmu tik ļauns.


		Vai tavi vārdi liks man smiet vai ciest —


		Vienalga, visi uzklausīti taps.


		Nevienam citam nebūs tiesu spriest,


		Pret citiem būšu nedzirdīgs kā kaps.


		Guļ bezdibenī manu raižu spiets,


		Vienalga tādēļ, ko gan citi gvelž.


		Pat glaimu saldums mani nesasniedz,


		Es neuzklausu, kad par mani melš.


		Tik dziļi esi manī ieaudzis,


		Ka kluss un miris apkārt liekas viss.


CXIII

SINCE I LEFT YOU MINE EYE IS IN MY MIND

		Kopš esmu projām, skatiens sevi vērsts,


		Un, ja tas ari manus soļus vada,


		Tad tikai daļēji. Nāk aklums sērst,


		Un it kā apmātībai esmu rada.


		Vairs manai sirdij ne par ko nav prieks —


		Ne putniem, puķēm, apveidu nevienu.


		Man it nekas vairs prātā nepaliek,


		Un atmiņai neko sev nepiesienu.


		Vienalga — vārna ķērc vai dūja slīd,


		Pa saulgozi vai dzestrām ēnām eju,


		Bet kalnos, jūrā, visur un ikbrīd


		Es redzu tikai tavu mīļo seju.


		Ar tevi aizrauts, uzticamais prāts


		Var manu skatienu tik maldināt.


CXIV

OR WHETHER DOTH MY MIND, BEING CROWN’D WITH YOU

		Vai, tavas mīlas vainagots, mans gars


		Kā valdnieks reibst, kad glaimi ausīs lien?


		Vai manas acis tiešām aklums skar


		Un tava mīla — viltus māksla vien,


		Ar kuru spokus padarīt varbūt


		Par eņģeļiem sev līdzīgiem tu vari,


		Ar kuru sliktam tu liec labam kļūt,


		Kad pieskārušies tam ir tavi stari?


		Nē, tie ir glaimi. Acīm tīk tos satikt,


		Bet manam prātam — karaliski dzert;


		Zin acis labi, karalim kas patiks,


		Un īsto kausu tādēļ liek tam tvert.


		Ja tajā inde, grēks šis izpirkts tiks:


		Mīl acis to, pie lūpām pirmās liks!


CXV

THOSE LINES THAT I BEFORE HAVE WRITE DO LIE

		Viss meli, kas līdz šim tev rakstot pausts, —


		Ka mūžam tikpat karsti mīlēt vēlos.


		Es taču tolaik nevarēju jaust,


		Ka mana liesma reiz vēl tīrāk kvēlos.


		Ja zinu, nejaušību miljons liek


		Lauzt soli jumus, likumus pat mainīt,


		Bet daiļums svētākais drīz apdzēsts tiek,


		Trulst skaudrais nodoms, šaubas neaizgainīt, —


		No laika varas bailēs iesaucos:


		«Ar mīlestību mīlu visudziļo!»


		Drošs nedrošibas priekšā sajūtos,


		Ka mirklī ritošā vien nepieviļos.


		Kā bērns ir mīla; kāpēc neatzīt —


		Tā aug, varbūt kļūs pieaugusi rīt.


CXVI

LET ME NOT TO THE MARRIAGE OF TRUE MINDS

		Nē, negribu es viņu vienošanos


		Jebkādi kavēt. Mīla mīla nav,


		Ja mainās, tiklīdz sastop mainīšanos,


		Un līdz ar aizejošo aiziet jau.


		Ai nē! Tā paliek mūžam nemainīga,


		Tā zvaigzne jūrā tiem, kas aizceļo,


		Un viņas vērtība ir bezgalīga,


		To neaptveram pat, kad gūstam to.


		Nav mīla laika nerrs, kaut seja sārta


		Ir tverta viņa sirpja aplokā,


		Bet mīla paliek laika neaizskarta,


		Līdz ievada tas viņu mūžībā.


		Ja malds vien tas un manī atklāts kļūtu,


		Ne rakstījis, ne mīlējis es būtu.


CXVII

ACCUSE ME THUS: THAT I HAVE SCANTED ALL

		Lai apsūdzībā aizmirsts nav nekas:


		Gan nevērība, ar ko atmaksāts


		Par maigumu, gan liecības, ka maz


		Pie mūsu mīlas kavējas mans prāts,


		Gan domas, kurās grimdams zogu daudz


		No brīžiem, ko mums satikšanās ļauj,


		Gan tas, ka bura es, ko vēji trauc


		Un tālumi no tevis projām rauj.


		Ik pārkāpums lai iegrāmatots tiek.


		Ar vienu lūgumu viss uzklausīts:


		Lai naida punktu mīlai nepieliek


		Šī dusmu rieva, kas tev lūpās trīc.


		Vien grēkodams es varu pierādīt,


		Kāds uzticības spēks tev sirdī mīt.


CXVIII

LIKE AS, TO MAKE OUR APPETITES MORE KEEN

		Kā piparus, lai gribas vairāk ēst,


		Kā beram sāli, lai mums vīna slāpst,


		Kā nelabumā miesu tīrām mēs,


		Pirms lielā kaite uzkrājas un sāp,


		Tā, paguris no saticības maigās,


		Es meklējos pēc rūgtuma, lai dzeļ


		Tas snaudulīgas labklājības vaigā


		Un jūtas gurstošās no miega ceļ.


		Jo mīlestībai jāprot paredzēt


		Ik slimība, kas savus dīgļus briedē.


		No ilgas laimes asins sarecē.


		Lai mazās ciešanās to steidzam dziedēt.


		Lai ķildu sūrās zāles paglābj mūs,


		Pirms nelabi no saldās mīlas kļūs.


CXIX

WHAT POTIONS HAVE I DRUNK OF SIREN TEARS

		Cik sirēnasaru es esmu dzēris,


		Kas rūgtas kā no pekles atvariem,


		Ar cerībām un bailēm dzīvi tvēris


		Un pazaudējis, ticot guvumiem!


		Cik nožēlojami ir maldījusies


		Sirds mana, svētīta kad šķītās tā,


		Un kāda tumsa manī nolaidusies


		Bij izmisuma drudža neprātā!


		Ai svētība, kas nāk no posta ļauna!


		Nu redzu: labais postā labāks kļūs


		Un mila sagrautā, ko ceļ no jauna,


		Daudz gaišāka un varenāka būs.


		Tā bēdās jaunu prieku uzmeklēju,


		Daudz vairāk iegūdams, kā pazaudēju.


CXX

THAT YOU WERE ONCE UNKIND BEFRIENDS ME NOW

		Ja tu pret mani esi bijis ļauns,


		Es tikai mācību sev esmu guvis, —


		Par paša iekaisumu ir jau kauns,


		Jo neesmu kā akmens ciets es kļuvis.


		Ja, manas netaisnibas skumdināts,


		Tāpat kā es, tu mocījies kā peklē,


		Tad man ar laiku neatradis prāts


		Vairs veciem pārpratumiem pēdas meklēt.


		Ak, lai bez miega pavadīta nakts


		Mumš vienmēr atgādina rūgto smeldzi,


		Lai skarbums viss tiek aizmirstībā rakts,


		Lej nožēla kā balzams sirdī veldzi!


		Ja savu vainu izpirkt vēlies, draugs,


		Ir mana atmiņa neko vairs neatsauks.


CXXI

T’IS BETTER TO BE VILE THAN VILE ESTEEMED

		Patiešām, labāk grēcīgs gribu būt,


		Nekā par tādu aplam izdaudzināts.


		Prieks patiesais tiek sabojāts un zūd,


		Ja Jaudim šķiet: tie neesošo zina.


		Kā gan var skatiens svešs un samaitāts


		Par manām karstām asinīm spriest tiesu?


		Kā spiegi var par tiesātājiem stāt,


		Ja viņu pašu vājības tos iesūdz?


		Kāds esmu, tāds es esmu. Nepareizs


		Tā spriedums, kurš tik mērot zin pēc sevis,


		Varbūt es taisns, bet viņš pats ir greizs.


		Kas tiesības tad mani pelt tam devis!


		Bet varbūt tādam apgalvot nav kauns,


		Ka pasaule ir ļauna un ik cilvēks ļauns.


CXXII

THY GIFT, THY TABLES, ARE WITHIN MY BRAIN

		Tavs gara daiļums manā sirdī mīt,


		Uz mūžu mūžiem mīlā paglabāts.


		Spēks nezūdošais krūtīs ierakstīts,


		Tas pārspēs laikus, staros mūžībā.


		Sai tavai daļai tikmēr dzīvot būs,


		Cik ilgi dzīvos mana sirds un prāts,


		Kas krūtīs ieslēgts nav, tas zūdošs kļūst,


		Vien tas, kas pieder man, ir pasargāts.


		Lai visu gūtu, pārāk niecīgs gars,


		Ne tavu milu svētā zizli cirst,


		Es ļāvu aiziet tam, kas aiziet var,


		To paturu, ko mūžam neaizmirst.


		Man zīmju nevajag, kā tevi rast,


		Lai gaistošo ņem aizmirstības krasts.


CXXIII

NO, TIME, THOU SHALT NOT BOAST THAT I DO CHANGE

		Laiks, nelielies, ka pārvērt mani tu:


		Par piramidām nesamulstu es,


		Ar savu jauneklīgo skaistumu


		Tās tikai attēli no senatnes.


		Tik īsa dzīve, ka var apmulst prāts


		No tava snieguma, kas dižens nav,


		Kā retas pērles centies dāvināt,


		Kaut sen par tādām dzirdējuši jau.


		Par hronikām un tevi smejos es,


		Ne pagātnē, ne tagadnē sirds mulst,


		Spēj hronikas man tikai melus nest,


		Jo vētras steigai pakļauts laika pulss.


		Bet zvērests svētākais man mūžam dots,


		Es būšu īsts, kaut nāvei spītējot.


CXXIV

IF MY DEAR LOVE W ERE BUT THE CHILD OF STATE

		Ja mīlestība būtu greznums man,


		Par pameitu to laime labprāt ņemtu,


		Kur šodien pēlieni vai smiekli skan,


		Tai vietu nezālēs vai ziedos lemtu.


		Nē, gadījums nav radījis man to.


		Un, kaut tas arī šajos laikos pierasts, —


		Tā neļimst zemiskuma sitienos,


		Tai labvēliba nejauj ieslīgt mierā.


		Sī ķecere — ko tādai baidīties


		No tiem, kas īrē laimes mirkļus īsos!


		Lūk, savā gudrībā tā pacelsies, — 


		Ar sauli neplauks, vētrā nenotrīsēs.


		Sī laika nelgas piesauc mana balss, —


		Tie grēkā dzīvo, krietnums ir — to gals.


CXXV

WERE’T AUGHT TO ME I BORE THE CANOPY

		Ja būtu gods man baldahīnu nest


		Virs galvas valdniekam, to cēli saudzot,


		Ja mūžīgumā ieguldītu es


		Vēl pamatus, kas vērstos drupu kaudzē?


		Vai lepni ļaudis redzēti ar nav,


		Ko posts par maksātnespējību sitis,


		Un nelgas, kuriem baudu saldais kauss


		Par vienkāršības garšu labāks šķitis?


		Tev sirdī gribu mājot padevīgs.


		Ņem manu maizi — nabagu, bet brīvu.


		Tā tīra, nelīp nekas ārišķīgs.


		Visskaistākais — ja viens priekš otra dzīvo.


		Prom, kārdinātāji Esmu uzticams,


		Jo grūtāk iet, jo mazāk pakļaujams.


CXXVI

O THOU, MY LOVELY BOY, WHO IN THY POWER

		Tu, Amor, apvaldi ar roku drošo


		Kā laika smiltis, tā ir sirpi spožo.


		Tu gaistot māki tikai spēkā plaukt,


		Vīst mīlētāji paši, jūtas aug.


		Ja daba — valdniece pār visu, kas iet boj


		Velk tevi atpakaļ, kad traucies projām,


		Tā laiku domā veikli apkaunot,


		Sev garlaicības mirkļus nositot.


		Bet sargies! Tevi, savu favorītu,


		Tā aizkavēs, bet nepaturēs rītu.


		Ik rēķins jādzēš, kaut ar novēlots,


		Par to reiz tomēr tiksi projām dots.


CXXVII

IN THE OLD AGE BLACK WAS NOT COUNTED FAIR

		Par daiļu tumšo nemēdz uzskatīt,


		Un melnai krāsai skaistā vārdu liedz.


		Nu melnais sācis daiļā pēdās mīt


		Un, skaisto veikdams, viltus augli sniedz.


		Kopš dabu nomākt sāk ar varu lētu


		Un mākslas masku virplim pāri liek,


		Nav daiļumam vairs mājas vietu svētu,


		Bet gānītam ir kaunā jāpaliek.


		Tādēļ man mīļai skropstas tumši via


		Un melnās acīs dziļas skumjas gulst:


		Ja pasaulē viss skaists nav piedzimis,


		Par dabas jēgu neglītais liek mulst.


		Un, vērojot, kā mana mīļā skumst,


		Teic visi: melns ir daiļā paraugs mums.


CXXVIII

HOW OFT, WHEN THOU, MY MUSIC, MUSIC PLAY’ST

		Tu, mana mūzika, sāc dziesmu vīt,


		Un tev zem pirkstiem tastes liegi skan,


		Tik maigi proti stīgas izvadīt,


		Ka skaņa ausis samulsina man.


		Uz taustiņiem vai greizsirdīgam būt?


		Tie žigli plok tev plaukstu noskūpstīt,


		Bet lūpas, kam šo balvu nāktos gūt,


		Par klajo pādrošību sarkst tūlīt.


		Tās savu vietu mainītu labprāt


		Ar taustiņiem, kam dejot neapnīk;


		Kad tavi maigie pirksti skaras klāt,


		Tev nedzīvs koks par lūpām vairāk tīk.


		Ja taustiņi šai spēlē laimi rod,


		Tiem pirkstus vien, man lūpas skūpstīt dod.


CXXIX

THE EXPENSE OF SPIRIT IN A WASTE OF SHAME

		Vienmēr pret iekāri gars cīņā iet


		Un nodevību iemanto no tās,


		Jo iekāre tik mežonīga šķiet,


		Tik cietsirdīgi Jauna tā kā lāsts.


		Tā izbaudīto nicina tūlīt


		Un sagūstīto māc kā akmens smags,


		Kā barga apmātība virsū krīt,


		Lai negausīgais alcējs kļūtu traks;


		Tā sola daudz un tomēr visu liedz,


		Liek traukt un meklēt, negrib vajā laist,


		Aizvienam sāpes prieka vietā sniedz,


		Lai kādreiz iecerētais sapnis gaist.


		To zinām mēs, bet nezinām, kur bēgt


		No debesīm, kas ved mūs ellē slēgt.


CXXX

MY MISTRESS’ EYES ARE NOTHING LIKE THE SUN

		Ir manas mijās acīs saules maz,


		Uz lūpām liesmu nevar saskatīt,


		Nav viņas krūtis sniegam līdzīgas,


		Un matu viļņi melni lejup krīt.


		Ar krāsu, ko mums sārtas rozes dod,


		Nekad nav salīdzināms viņas vaigs,


		Un man pie tādām smaržām jāpierod,


		Kur sajūtams nav ziedu svaigums maigs.


		Es viņas balsī klausos, kaut, paties’,


		Man mūzika daudz skanīgāka šķiet,


		Nav dievieti man redzēt gadījies,


		Tepat pa zemi mana mīļā iet.


		Pie augstās debess! Otras neatrast,


		Kam būtu viss tik rets un neparasts.


CXXXI

THOU ART AS TYRANNOUS, SO AS THOU ART

		Ik skatienā tev nežēlība mirdz,


		Jo skaistums tevī ļaunu liesmu dedz.


		Tu labi zini — mīlot mana sirds


		Pie tevis tikai gaišas krāsas redz.


		Gan daži gudrie sen jau sacīt mēdz:


		Tur varas nav, kas mīlai smilkstēt liek,


		Es neesmu šo domu pievārēts,


		Pie sava zvēresta man jāpaliek.


		Un zvēru es, ka vēl daudz gadu ies,


		Bet nopūtas ap mani vīsies tā,


		Ka visas tās vienmēr liks atzīties:


		Tavs tumšums manī vieta gaišākā.


		Melns nav tavs vaigs, bet tavas dzīves stāsts,


		Un tādēļ būs šīs tenkas cēlušās.


CXXXII

THINE EYES I LOVE, AND THEY, AS PITYING ME

		Es tavas acis mīlu, jo tās jauš,


		Cik tagad dziļi esmu nonievāts,


		Šīs acis, sērās ietērpdamās, pauž,


		Ka sāpju pārmākts sen jau ir mans prāts.


		Un tiešām, pat ne saule, kad nāk rīts,


		Tā austrus greznot nespēj debesīs,


		Un gaišais stars, kad vakars iejundīts,


		Ne pusi nedod rietiem mirdzas šīs,


		Ko divas acis tavai sejai dod.


		Ak, ļauj tām skarbo sirdi iesildīt:


		Visskaistākā tu esi sērojot,


		Jo žēlumā tev mūžīgs daiļums mīt.


		Tad zvērēšu — melns ir visskaistākais,


		Jo viņa priekšā visas krāsas gaist.


CXXXIII

BESHREW THAT HEART THAT MAKES MY HEART TO GROAN

		Lai dreb tā sirds, kas manai raudāt liek


		Par brūcēm, kuras divu krūtis kaisti


		Vai tev ar mani vienu nepietiek,


		Kā jālenc vēl mans draugs vislabākais?


		Tavs skatiens atņēmis man sirdsapziņu,


		Tu mani savos valgos turi ciet,


		Es pazaudējis sevi, tevi, viņu,


		Un tādēļ mokas trijkāršotas šķiet.


		Tavs skaistums lai man sirdi važās sien,


		Bet manu draugu palaid brīvībā:


		Sargs viņa sirdij gribu būt arvien,


		Tev tagad cita nelūdzos nekā.


		Tu pasmaidi, un, tevis pievārēts,


		Es zūdu pats un viss, kas man bij svēts.


CXXXIV

SO, NOW I HAVE CONFESS’D THAT HE IS THINE

		Viņš tagad sācis tavu jūgu nest,


		Un ari es vēl esmu parādnieks.


		Ir pazaudēts mans draugs, mans otrais «es»,


		Par kuru kādreiz sirdij bija prieks.


		Tu negribi, ka brīvībā viņš mīt,


		Tu iekārīga, bet viņš loti jauns


		Un tomēr vārdu prata parakstīt


		Zem važām, kas nu spiež kā līgums ļauns.


		Par skaistumu tu māki maksu lemt


		Kā augļotājs, kas visu izspiest prot.


		Tu draugu sūti drauga zutni ņemt,


		Lai draudzība vairs ceļa neatrod.


		Viņš pazudis, tev abi piederam,


		Viņš maksā meslus, ari es bez tam 


CXXXV

WHOEVER HATH HER WISH, THOU HAST THY WILL

		Tu vēlies daudz, un, tavas gribas dzīts


		Un visu tavu vēlēšanos skarts,


		Es vēlos, lai reiz būtu piesaistīts


		Pie tavām vēlmēm gaišākām mans vārds.


		Tu bagāta — tev vēlēšanos daudz,


		Vai nevēlies reiz mani aplaimot?


		Vai mana vēlēšanās tavas jauc


		Un tiešām nespēj tev nenieka dot?


		No sevis jūra nezaudē nekā,


		Kad sīka lietus lāse viļņos līst;


		Tā mana vēlēšanās vienīgā


		Pie taviem vēlējumiem pieplūdīs.


		Jel neatraidi, šoreiz nepievil:


		Kad vēlies visu, visā vienu — Vil!


CXXXVI

IF THY SOUL CHECK THEE THAT I COME SO NEAR

		Ja netīk tev, ķa pārāk tuvu es,


		Teic aklai sirdij: tas tavs senais Vils,


		Jo gribēt — tālu nav no dvēseles,


		Tāpēc dēļ mīlas mīla dzirksti šķils.


		Vils tavai mīlai bagātību dos,


		Ja viņam sniegsi vēlmi vienīgo,


		Kaut redzam: lielu lietu rēķinos


		Starp cipariem viens saucams par neko.


		Tad ļauj man būt šai skaitā neteiktam,


		Ja arī viena vērts es būtu tev,


		Pat ja es pielīdzināms it nekam,


		To paturi kaut mazliet mīļu sev.


		Ja tava sirds šo vārdu nepievils,


		Tad mīļš es pats, — jo, lūk, mans vārds ir Vils.


CXXXVII

THOU BLIND FOOL, LOVE, WHAT DOST THOU TO MINE EYES

		Ko manām acīm, mīla, dari tu,


		Ka nespēju nenieka saskatīt?


		Es redzu neviltoto skaistumu,


		Un tomēr acis atkal maldos krīt.


		Bet, ja jau skatiens, būdams vienpusīgs,


		Met enkurus, kur sveši kuģi slīd,


		Kādēļ tad tava sirds šos maldus drīkst


		Pie sevis alkatīgi piesaistīt?


		Kāpēc par nostūrīti jaukāko


		Man iebraucamā vieta likties sāk?


		Vai manas acis tiešām neredz to


		Un melus saukt par patiesību sāk?


		Iet sirds un acis šajos ceļos sen,


		Un maldu gaitas mani postā dzen.


CXXXVIII

WHEN MY LOVE SWEARS THAT SHE IS MADE OF TRUTH

		Kad mīļā teic, ka patiess viņā viss,


		Es ticu, kaut gan zinu: tieku vilts,


		Jo tad varbūt es šķietu jauneklis,


		Vēl smalko dzīves melu nepievilts.


		Tā domājot, ka viņai rādos jauns,


		Kaut sen aiz kalniem dienas labākās,


		Es viltus mēli slavēju kā klauns,


		Un taisnības mums abiem nav nemaz.


		Bet kāpēc viņa uzticību melš


		Un nepateic, ka es jau esmu vecs?


		Šķist uzticību — mīlētāja ceļš,


		Un vecums mīlā paliek neminēts.


		Tādēļ es melšu viņai, viņa man,


		Mums abiem prieks, cik glaimi saldi skan.


CXXXIX

O, CALL NOT ME TO JUSTIFY THE WRONG

		Ak, neliec attaisnot man postu to,


		Ko dzestrums tavs sen sirdij dara man!


		Lai mēle, nevis skatiens ievaino,


		Lai nomāc spēks, bet glaimi neatskan.


		Teic, ka tu mīli citus, bet lai acs


		Man tavu skropstu mirdzēšanu jauš.


		KādēJ gan viltus, ja es pieveikts pats


		Un tevi atvairīt sirds neapjauš?


		Tu, mana mīļā, labi zini jau,


		Cik skatiens tavs man briesmīgs ienaidnieks.


		Bet, ja pret citiem žēlastības nav,


		Tad mani reizēm pažēlot tev prieks.


		To nedari: lai nokauj skatiens tavs,


		Tad ciešanas man beidzot mieru Jaus.


CXL

BE WISE AS THOU ART CRUEL; DO NOT PRESS

		Tev, cietsirdīgā, gudrai vajag būt,


		Lai mana mēle tevi neapsūdz,


		Lai rūpes nedod vārdus, kuros jūt,


		Ka manas mokas žēlastību lūdz.


		Es uzdrošinos padomu tev dot:


		Ka nemīli, to nesaki tu man


		(Pat slimniekam uz mūžu aizmiegot,


		Vēl ārsta balsī solījumi skan),


		Jo ārprātīgs es kļūšu izmisā;


		Var neprātis daudz ļauna sarunāt,


		Un pasaulē viss iegrozījies tā,


		Ka trakais trako uzklausa labprāt.


		Lai tavās acīs nevainība viz,


		Kaut ļaunums lepno sirdi aizrāvis.


CXLI

IN FAITH, I DO NOT LOVE THEE WITH MINE EYES

		Ar acīm neesmu vēl padevies,


		Tās tevi iespēj kļūdas saskatīt,


		Bet mana sirds, kas mīlēt liek un ciest,


		Ar acīm strīdā iekritīs tūlīt.


		Ne manas ausis tavās dziesmās mulsīs,


		Ne mani pirksti tieksies tevi glaust,


		Ne smarža noreibs un tad ceļā gulsies,


		Lai varētu tev vienai slavu paust.


		Bet visu piecu prātu spriedums tīrs


		No važām sirdi nespēj atraisīt


		Un pasacit, cik apmāts ir tas vīrs,


		Kas posta kalpībā pie tevis mīt.


		Bet tu — ar domu šo man jāaprod —


		Liec grēkos krist un arī sāpes dod.


CXLII

LOVE IS MY SIN, AND THY DEAR VIRTUE HATE

		Mans grēks ir mīla, tādēļ nīsti tu


		So mīlu, kas ir cēlusies no grēka;


		Bet, ja šīs kaites blakus saliktu,


		Tev mani sodīt nepietiktu spēka.


		Un, ja kāds sodīs, tad ne lūpas šis,


		Kas kvēlodamas melu vārdus teic,


		Kas viltus mīlu zīmogo ar «īsts»


		Un svešās gultās renti ievākt steidz.


		Nē, tas nav netaisni, ja mīlu es,


		Kāut tev pret citu mīlestība most.


		Sēj žēlumu, lai tas var augļus nest,


		Tad žēlums kādreiz tevi pažēlos.


		Ja žēlsirdības nebūs tev nemaz,


		Kur pati spēsi žēlastību rast?


CXLIII

LO, AS A CAREFUL HOUSEWIFE RUNS TO CATCH

		Lūk, namamāte, rūpju mākta, skrien,


		Lai sagūstītu bēgli spārnoto,


		Pat bērnu atstāj, tiekdamās arvien


		Pēc putna, redzēdama tikai to.


		Un bērns, tik atstāts, nevarīgs un mazs,


		Sauc māti, taču viņai prātā ir


		Tas spārnainis, kas roka nedodas,


		Un viņa bērna raudas nesadzird.


		Tā arī tu pēc netveramā steidz,


		Es esmu bērns, tev pēdās sekojot;


		Bet, kad būs laiks šo gūstīšanu beigt,


		Nāc noglāsti, kā māte glāstīt prot.


		Un atkal būs tavs Vils pie krūts tev klāt,


		Kad nāksi skaļās raudas mierināt.


CXLIV

TWO LOVES I HAVE OF COMFORT AND DESPAIR

		Man divas mīlas — prieks un izmisums —


		Kā divi gari, kas ap mani stāj:


		Skaists jauneklis, tik gaišs kā debess jums,


		Un sieviete, ko tumšas krāsas klāj.


		Viļ mani ellē sievišķīgais sātans


		Un manu gaišo eņģeli man ņem,


		Jo skaistumā, ar viltu izrotātā,


		Ir spēks, kas katram grēcīgam kļūt lemj.


		Vai eņģelis jau velnam roku dod,


		To nevaru tik droši pasacīt,


		Bet bīstos, abus draugus vērojot,


		Ka viens jau dziļi otra peklē mīt.


		Es šaubos vēl — tai stundā beigsies strīds,


		Kad eņģelis būs atkal izraidīts.


CXLV

THOSE LIPS THAT LOVE’S OWN HAND DID MAKE

		Sīs lūpas, kurās mīla kvēl,


		Man saka: «Nīstu!» — bet tūlīt


		Mazliet jau kļuvis manis žēl,


		Un viņa steidzas pamācīt,


		Lai sirdī arī maigums nāk,


		Lai mīla, kura daudz ko prot,


		Pa kādam laipnam vārdam sāk


		Un nevis tiecas ievainot.


		Teic: «Nīstu!» — un tad piebilst tā,


		Ka tūlīt varu sauli jaust,


		Un nakts bēg projām tumsībā


		Kā pekles gars, kad diena aust.


		«Hs nīstu!» teic mans acuraugs,


		Bet atpestot: «Ne tevi, draugs.»


CXLVI

POOR SOUL, THE CENTRE OF MY SINFUL EARTH

		Teic, dvēsele, — vai, miesā mājojot,


		Kur ļaunas dziņas tevi važās sien,


		Tu visu gribi ārišķībai dot,


		Bet iekšienē būt nabaga arvien?


		Par mitekli, kas īsu brīdi būs,


		Tavs vārgums pārāk dārgi maksāt mēdz.


		Kad tārpi reiz šo mantojumu gūs,


		Vai tad patiešām viss būs pazaudēts?


		Nē, dvēsele, tev vergot jāpārstāj;


		Lai tev tavs miesas grausts par kalpu top,


		Vairs nezemojies, nemirstību krāj


		Ikkatru stundu, kas tev jāsastop.


		No nāves pārtiec, un, ja gals būs tad,


		Lai nāve mirst, tu nemirsi nekad.


CXLVII

MY LOVE IS AS A FEVER, LONGING STILL

		Kā drudzis mana mīlestība tvīkst


		Pēc indes, kas ir dīglis slimībai,


		Un pati lemj, lai mīlestība drīkst


		Dot apmātību aizrautībai šai.


		Ārsts vienmēr jūtām bijis vēsais prāts,


		Bet viņa priekšraksts netiek ievērots;


		Es nekjūšu nekad vairs dziedināts,


		Un nāve — glābiņš vienīgais man dots.


		Bez zālēm un bez prāta pamests viens,


		Uz visiem laikiem sasirdzis es tā,


		Ka mani vārdi, domu pavediens


		Ir ārprātīgais, ticis brīvībā;


		Sen manai mīlai skaidrais skatiens zagts:


		Tas rādās gaišs, kas melnāks ir kā nakts.


CXLVIII

O ME, WHAT EYES HATH LOVE PUT IN MY HEAD

		Vai man! Kā mīla acis pārvērst māk,


		Lai saskaņas ar īstenību nav.


		No manis saprāts izvairīties sāk,


		Un aplams veids kā patiess rādās jau.


		Ja tas ir gaišs, ko manas acis mīl,


		KādēJ gan pasaule to neatzīst?


		Tām acīm, kurās mīlestība zvīl,


		Nav saskatāms vairs dzīves atspulgs īsts.


		Kā tas var būt? Ai, kā var patiess būt


		Tas skatiens, sūras asaras kur 1ās?


		Nav brīnums vairs, ja maldos es varbūt:


		Kad debess tumša, saule nerādās.


		Tu viltus mīla, asaras liec krāt,


		Lai acis nespēj tevi nopajāt.


CXVIX

CANST THOU, O CRUEL! SAY I LOVE THEE NOT

		Kam, ļaunā, teic, ka tevi nemīlu,


		Ja sace|os pret sevi, būdams tavs?


		Vai neesi ik brīdi prātā tu,


		Kad tevis dēļ man pazudis viss savs?


		Vai tavi naidnieki ir draugos man?


		Vai tavus skauģus meklē mana acs?


		Pat tad, kad viltus pārmetumi skan,


		Es uzskatu, ka vainīgs esmu pats.


		It viss, kas manī kādreiz vērtīgs bij,


		Uz mūžu verdzībā tev atdots tiek.


		Pret grēcīgo ir labais jāizmij,


		Ja to man tavas melnās acis liek.


		Kādēļ tu nīsti — saprotams man viss:


		Mīl redzīgos, — ar aklību es sists.


CL

FROM WHAT POWER HAST THOU THIS POWERFUL MIGHT

		No kāda spēka tavas gribas spēks,


		Ka vari manu sirdi aptumšot,


		Lai melošana neliekas vairs grēks,


		Lai saku: diena nespēj gaismu dot?


		No kurienes tāds ļaunums tevi skar,


		No kurienes tu mācījusies to,


		Ka tava visspēcība panākt var,


		Lai ļauno uzskatu par labāko?


		Es mīlu tevi, kaut gan jāatzīst,


		Ka ienaidam daudz iemeslu tur mīt.


		Ai, ja es mīlu to, ko citi nīst,


		Ar citiem mani nesāc nosodīt:


		Ja necienibu mīlēt liec man tu,


		Es cienīgs, lai tu mani mīlētu.


CLI

LOVE IS TOO YOUNG TO KNOW WHAT CONSCIENCE IS

		Kad mīla jauna — sirdsapziņas trūkst,


		Kaut gan no milas sirdsapziņa dzimst.


		Lai, maigā krāpniec, nosodījums rūgts


		Nav maniem grēkiem, kuri nenorimst.


		Tu mani nodod, kā man prātu tīk


		Pie reizes akli nodot miesas varā;


		Par mīlas laimi sapņot neapnīk,


		Un tomēr miesa nepieņemas garā,


		Bet, tavu vārdu dzirdot, atkal jūt,


		Ka citas algas nekāroju sev


		Kā tavam beztiesīgam vergam būt,


		Ar tevi celties, krist pie kājām tev.


		Bez sirdsapziņas mīla nav, paties,


		Ja celties prot vai nomirt cīnoties.


CLII

IN LOVING THEE THOU KNOW’ST I AM FORSWORN

		Ja mīlējot man nācies grēkā krist,


		Tev divkāršs grēks, ka mani mīlam teici:


		Tavs sievas zvērests sen ir sairis,


		Un mīļāko jau arī naids ir veicis.


		Vai divreiz lauztais zvērests jāapsūdz,


		Ja pats to laužu reižu divdesmit?


		Kad laipnību no tevis sirds man lūdz,


		Zūd godīgums un glaimu vārdi rit.


		Es visiem esmu zvērējis par tevi,


		Ka cildena un uzticīga tu.


		Kādēļ šos aklos zvērestus es devis,


		Ja īstenību skaidri saskatu?


		Es tevi gaišu zvērējis bez tam,


		Kaut patiesības nav šim zvērestam.


CLIII

CUPID LAID BY HIS BRAND AND FELL ASLEEP

		Bij Amors blakus lāpai aizmidzis,


		Un kāda nimfa iedomājās tā:


		Lai karstā mīlestības uguns dziest,


		Ir lāpa jāmet vēsā avotā.


		No mīlestības uguns kvēlošas


		Uz mūžu mūžiem karsts bij kļuvis strauts,


		Lai šurpu nākt un patvērumu rast


		Visniknās kaitēs ļaudīm būtu ļauts.


		Bet manas mīļās acīs iededzis


		Ir jaunu liesmu draiskais mīlas zēns.


		Pie avota, kur kvēle nespēj dzist,


		Es velti devos, nevesels un lēns,


		Un pievīlos: jo veldzes strauts man irdz,


		Kur manas mīļās acīs kvēle mirdz.


CLIV

THE LITTLE LOVE-GOD LYING ONCE ASLEEP

		Reiz mazais mīlas dievs bij atlaidies


		Pie biezokņa, kur šķīstās nimfas dej,


		Un, redzot lāpu, kura nenodziest,


		Tās tuvojās, un kādai meitenei


		Bij pēkšņi rokās mīlas liesmu prieks,


		Kam tik daudz siržu sadegšanai dots.


		Tā guļot karsto alku valdinieks


		Ar meičas roku tika atbruņots.


		Šo lāpu viņa steidzās strautā dzēst,


		Un.mīlas spēks, kas viļņos liesmu dzen,


		Ikkatram viņa likstās palīdzēs,


		Tik man vien ne, jo tas ir zināms sen,


		Ka mīla ūdenim dot liesmu spēs,


		Bet ūdens mīlestību nedzesēs.


PAR SONETIEM


Šekspīra daiļradi apcerot un vērtējot, arvien nozīmīga vieta tiek ierādīta 154 sonetiem, kas sarakstīti, kā to šekspirologu lielais vairums atzīst, laika posmā no 1592. līdz 1598. gadam.

Sis gadu desmits iezīmē sonetu poēzijas augstāko uzplaukumu renesanses laikmeta angļu literatūrā. Sacenzdamies grūtajā dzejas formā, angļu dzejnieki tolaik devuši vairākus ievērības cienīgus sonetu ciklus. Tā, piemēram, Semjuels Denjels 1592. gadā publicē sonetu ciklu Delijai, 1593. gadā iespiests Džaila Flečera sonetu cikls Lisi- jai un Tomasa Loilža sonetu cikls Fillidai. 1595. gadā iznāk izcilā angļu renesanses dzejnieka Edmunda Spensera cikls Amore/ti un vēl daudzi citi, mazāk pazīstami. Bet tikai Viljama Šekspīra apkopotie un 1609. gadā izdotie soneti gadsimtiem cauri saglabājuši nevīstošu slavu visas pasaules literatūrā. Šekspīra sonetu slava pieaugusi Eiropā it īpaši XVIII gs., kad arī Gēte kā viens no pirmajiem citu tautu lielajiem gariem bija apliecinājis Šekspīra sonetu lielo vērtību. Tur nav nevienas rindas, tā viņš uzsvēris, kas nebūtu autora dziļi izjusta, pārdzīvota, izciesta. Un angļu dzejnieks Viljams Vordvorts (1770–1850) vēlāk vēl piebilst, ka taisni soneti esot Šekspīra sirds atslēga.

Sonetiem ir daudz kopīga ar atsevišķām vietām tādās lugās kā Divi veronieši. Veltas pūles mīlā, Romeo un Džuljeta, tāpat ar poēmām Venera un Adoniss un lukrēcija, lai gan ar to nav teikts, ka viens otrs sonets nebūtu radies jau agrāk vai arī mazliet vēlāk.

Soneti veltīti jaunajam draugam un melnīgsnējai lēdijai — it kā divi cikli. Bet visumā soneti nav īsti sakārtoti ciklos, tāpēc paliek jautājums: vai ir pareiza kārtība, kādā soneti izdoti pirmoreiz — 1609. gadā?

Ir daži soneti, kuros nav risināta ne draudzības, ne mīlestības tēma. Tās ir liriskas dzejnieka pārdomas par dzīvi. Sais sonetos paustās domas šķiet vēl dzi]ākas, vēl vairāk nobriedušas. Tā, piemēram, 66. sonetā izjustās pārdomas it kā sasaucas ar Hamleta monologu.

Joprojām neatrisināts palicis jautājums: kas bijis šis jaunais, skaista; s draugs, kura tēls tā iedvesmojis Šekspīru un kuram veltīti 126 soneti? Kas bijusi daiļā «melnīgsnējā lēdija» (the Dark Lady ol Ihe Sonnets), ko viņš tik izjusti apdzied un cildina kādos 28 sonetos? Bet sonetu dzejiskais pārdzīvojums pacelts tik augstā platoniskas romantikas vispārinājumā, ka īstenībā tādam jautājumam nav arī sevišķas nozīmes.

Latviešu valodā Šekspīra soneti atdzejoti samērā vēlu. Ar Šekspīra vārdu un daiļradi, vispirms ar lugām latviešu lasītājs periodikā iepazīstināts jau XIX gs. otrajā pusē (1874), turpretī pirmie sonetu tulkojumi iespiesti periodikā un krājumos tikai 1917.—1918. gadā. Pirmais visaktīvākais un samērā veiksmīgais Šekspīra sonetu atdzejotājs bija Fricis Adamovičs (1863–1933); dažus atdzejojumus sniedzis arī Rūdolfs Egle (1889–1947). Jo sevišķi rosīga sonetu atdzejošana kļuvusi padomju laikā, un to veikuši dzejnieki Bruno Saulitis, Valija Brutāne, Andrejs Balodis, Mirdza Ķempe, Vizma Belševica, Skaidrīte Kaldupe, Laima Akuratere, Ojārs Jansons-Sarma, kuru atdzejojumi kopā ar agrākajiem uzņemti šai Kopotu rakstu sējumā.

274. XXVI soneta saturs ir tuvs poēmas Lukrēcija veltījumam grāfam Sautemptonam, tāpēc izteiktas domas, ka viņš esot tas draugs, kuram veltīti ari pārējie soneti. Pētījumi šo versiju nav apstiprinājuši.

292. XLIV soneta pēdējās rindās izpaužas Šekspīra laikā plaši izplatītā pārliecība, ka cilvēks radīts no četriem elementiem — uguns, gaisa (šie abi tika uzskatīti par augstākajiem elementiem), zemes un ūdens. Tā pati doma izteikta ari nākamajā — XLV sonetā.

301. LIII sonets. Adonīss — veģetācijas dievs senajā Babilonijā un SIrijā, kurš ik gadus it kā nomirst un atkal ceļas augšā. Adonīsa kultu grieķi aizguvuši VII gs. p. m. ē.

303. LV sonets. Bet Marsa trulam šķēpam 

Saules sistēmas planētai Marsam iesarkana krāsa, tāpēc romieši to tēlojuši kā kara dievu. Dzejnieks sonetā domā kara dievu.

316. LXVIII sonets. Pirms dailei neīstai bij piedzimt laiks.

Netieši domāta angļu mode Šekspīra laikā — nēsāt gaišas, cirtainas parūkas.

325. LXXVII sonets. Uz baltām lapām savas domas liec

E. Melons secina, ka līdz ar šo sonetu dzejnieks draugam iedevis ari piezīmju grāmatiņu.

328. LXXX sonets. Trūkst spalvai spēka, zinot, ka ir cits, Ko man ar savām dziesmām neuzveikt

Šekspīra daiļrades pētnieki nav vienādos uzskatos, kas ir šis dzejnieks, kurš sacenšas ar Šekspīru. Vairums domā, ka tas ir Džordžs Cepmens (1559–1634), dramaturgs un Homēra Iliādas tulkotājs angļu valodā. Šis sāncensis minēts arī vairākos turpmākajos sonetos.

346. XCVIU sonets. Pat smagais Satums diedams līdzi skrēja.

Sens itāļu dievs, lauku auglības dievs, kam par godu senajā Romā svinēja svētkus — tā sauktās saturnālijas ar dziesmām, rotaļām un dejām.

374. CXXVI sonetā, kam pavisam 12 rindas, tulkojumā atdarinātas ik divrindu atskaņas, tāpat kā oriģinālā.

375. CXXVII sonets. Par daiļu tumšo nemēdz uzskatīt

Šekspīra laikā par īstu skaistuma pazīmi uzskatīja gaišos, nevis tumšos matus.

383. CXXXV sonets.’ Tu vēlies daudz — vēlēšanās, vēlmes utt.

Šī soneta oriģinālā saturs veidots, izmantojot vārdu rotaļu, kam pamatā saīsinājums «Wilh no vārda «William», kā arī no vārda «to wi//» — gribēt, vēlēties. Tāpēc šie vārdi sonetā tik dažādi variēti.

393. CXLX sonets. Šīs lūpas, kurās mīla kvēl

Oriģinālā šis sonets uzrakstīts četru pēdu jambā, kas ieturēts arī tulkojumā.


Kārlis Egle


SATURS


Soneti:

1 Mēs alkstam skaistuma, kas neizgaistu. Atdz. Andrejs Balodis 249

II. Kad četridesmit ziemas nāks un ies. Atdz. Paulis Kalva 250

III. Teic sejai spoguli: tā stunda klāt. Atdz. Paulis Kalva, 251

IV. Ak izšķērdīgā piemīlība, teic. Atdz. Laima Akuratere 252

V. Sīs stundas skatam paver laipnas ainas. Atdzej. Andrejs Balodis 253

VI. Pirms tavā dārzā ziemas bargums nāk. Atdz. Paulis Kalva 254

VII. Kad rītos krāšņā saule paceļas. Aidz. Rūdolfs Egle 255

VIII. Ko klausies mūziku, kas skan tik sēri? Atdz. Andrejs Balodis 256

IX. Vai, baidoties no asarām, kas 1ās. Atdz. Paulis Kalva 257

X. Jel kaunies teikt, ka mīli kādu tu. Atdz. Laima Akuratere 258

XI. Cik ātri vīst tev lemts, tik ātri augt. Atdz. Paulis Kalva 259

XII. Kad klausos pulksteni, kā stundas steidzas. Atdz. Laima Akuratere 260

XIII. Tik ilgi, kamēr daba elpot ļauj. Atdz. Paulis Kalva 261

XIV. Pēc zvaigznēm zīlēt netiecas vairs prāts. Atdz. Valija Brutāne 262

XV. Ja itin visu vēroju, kas aug. Atdz. Valija Brutāne 263

XVI. Ja nežēlīga laika vara bargā. Atdz. Valija Brutāne 264

XVII. Kurš ticēs man, reiz lasot senu dzeju. Atdz. Valija Brutāne 265

XVIII. Vai tevi saukt par pavasara dienu? Atdz. Laima Akuratere 266

XIX. Laiks draudošais, tu vari nodeldēt. Atdz. Valija Brutāne 267

XX. Kā sievieti tik daiļu tevi daba. Atdz. Valija Brutāne 268

XXI. Tiem dzejniekiem es nelīdzinos, nē. Atdz. Valija Brutāne 269

XXII. Man neiestāstīs spogulis — es vecs. Atdz. Andrejs Balodis 270

XXIII. Kā iesācējs uz skatuves, kas mulst. Atdz. Valija Brutāne 271

XXIV. Kopš tavu daiļo atveidu mans skats. Atdz. Paulis Kalva 272

XXV. Lai tie, kas dzimuši zem laimes zvaigznes. Atdz. Valija Brutāne273

XXVI. Es, tavas mīlas cildenuma saistīts. Atdz. Valija Brutāne 274

XXVII. Kad, piekusis no ceļa, dusā grimstu. Atdz. Fricis Adamovičs 275

XXVIII. Kā darba priekā veldzēties, ja lemts. Atdz. Vizma Belševica 276

XXIX. Kad, cilvēku un likten’s aizvainots. Atdz. Vizma Belševica 277

XXX. Kad klusās atmiņas es sapulcēju. Atdz. Laima Akuratere 278

XXXI. Nu tavās krūtīs visas sirdis mīt. Atdz. Vizma Belševica 279

XXXII. Ja pārdzīvosi dienu to, kad jauks. Atdz. Vizma Belševica 280

XXXIII. Es bieži redzējis, kā ausma nāk. Atdz. Paulis Kalva 281

XXXIV. Kam solīji, ka diena jauka būs. Atdz. Vizma Belševica 282

XXXV. Nu nebēdā, kas darīts — padarīts. Atdz. Vizma Belševica 283

XXXVI. Es atzīstu — mums vajag diviem būt. Atdz. Vizma Belševica 284

XXXVII. Kā gaudens tēvs, kam skatiens priekā zib. Atdz. Vizma Belševica 285

XXXVIII. Kam manai mūzai meklēt svešas jomas. Atdz. Paulis Kalva 286

XXXIX. Patiešām, kā man tevi cildināt? Atdz. Vizma Belševica 287

XL. Ņem visas manas mīlestības, ņeml Atdz. Vizma Belševica 288

XII. Tu skaistam grēkam vaļu neaizliedz. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 289

XLII. Ka viņu mīli tu, nav sāpes tās. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 290

XLIII. Kad plakstus aizveru, skats skaidrāks tiek. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 291

XLIV. Ja sevi varētu par domu vērst. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 292

XLV. Lai kur es eju, zinu, tavi būs. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 293

XLVI. Ar manu sirdi cīnās acu skats. Atdz. Skaidrīte Kaldupe294

XLVII. Kļūst daudzreiz acu skats un sirds kā viens. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 295

XIVIII. Cik rūpīgs vienmēr ceļā devos es. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 296

XL1X. Pret laiku to, ja tāds reiz nāktu mums. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 297

L. Ar smagu sirdi nākas ceļu sākt. Atdz. Andrejs Balodis 298

LI. Tik mīla sapratīs, ja gaitā gausā. Atdz. Valija Brutāne 299

LII. Es tā kā bagātnieks, kas aiziet var. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 300

LIII. No kādas vielas esi izveidots. Atdz. Valija Brutāne 301

LIV. Cik daiļums daudzkārt mums vēl daiļāks šķiet. Atdz. Valija Brutāne302

LV. Ne marmors balts, ne pieminekļu zelts. Atdz. Andrejs Balodis 303

LVI. Ar jaunu spēku, mīlestība, nāc. Atdz. Ojārs Sarma 304

LVII. Tavs kalps es esmu, ko vēl vairāk gūt. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 305

LVIII. Lai novērš dievs, kas kalpot pavēlēja. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 306

LIX. Ja jauna nav nekā un viss jau bijis. Atdz. Andrejs Balodis307

LX. Kā viļņi irdami pret krasta oļiem. Atdz. Andrejs Balodis308

LXI. Vai vēlies tu, lai naktis skumji garās. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 309

LXII. Es patmīlību savās acīs dedzu. Atdz. Skaidrīte Kaldupe310

LXIII. Kā pašlaik man reiz manam draugam klāsies. Atdz. Andrejs Balodis 311

LXIV. Kad redzu laika skarbai varai ļautu. Atdz. Laima Akuratere 312

LXV. Pat plašā jūra, zeme, akmens, varš. Atdz. Andrejs Balodis 313

LXVI. Es saucu noguris: «Lai nāve nāk!» Atdz. Paulis Kalva 314

LXVII. Kādēļ lai skaistums dzīvo ievainots. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 315

LXVIII. No tālām dienām atblāzma šis vaigs. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 316

LXIX. Tavs skaistums ārējais, kas saista mūs. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 317

LXX. Bez vainas tu, kaut arī paļas krīt. Atdz. Valija Brutāne 318

LXXI. Vairs nesēro, kad miris būšu es. Atdz. Bruno Saulītis 319

LXXII. Lai nebūtu tev citiem jāatklāj. Atdz. Ojārs Sarma 320

LXXIII. Tev būs reiz manī redzams gadalaiks. Atdz. Mirdza Ķempe321

LXXIV. Bet nezūdies, ja šajā cietumā. Atdz. Mirdza Ķempe 322

LXXV. Tu tā, kas visus manus sapņus baro. Atdz. Andrejs Balodis 323

LXXVI. Kādēļ gan vārsmās trūkst man lepnas spozmes. Atdz. Andrejs Balodis 324

LXXVII. Redz spogulī, ka skaistums vīst kā zieds. Atdz. Ojārs Sarma 325

LXXVIII. Tavs vārds tik bieži manā dzejā zib. Atdz. Ojārs Sarma 326

LXXIX. Reiz spēku devi radīt dzeju man. Atdz. Ojārs Sarma 327

LXXX. Trūkst spalvai spēka, zinot, ka ir cits. Atdz. Ojārs Sarma 328

LXXXI. Vai mana sirds tev kapa vārsmas saliks. Atdz. Skaidrīte Kaldupe329

LXXXII. Ar manu mūzu nav tev kopīgs ceļš. Atdz. Ojārs Sarma 330

LXXXIII. Es domāju, ka krāsas neīstas. Atdz. Ojārs Sarma 331

LXXXIV. Vai patiesākus vārdus pateiks kāds. Atdz. Ojārs Sarma. 332

LXXXV. Būt nerunīga mana mūza prot. Atdz. Ojārs Sarma 333

LXXXVI. Viss viņa dzejas buru audums tvirts. Atdz. Ojārs Sarma 334

LXXXVII. Ardievu! Palikt nespēju pie tevis. Atdz. Bruno Saulītis 335

LXXXVIII. Ja kādreiz mani pulgot sāksi tu. Atdz. Ojārs Sarma 336

LXXXIX. Ja tava sirds pret mani atsalt grib. Atdz. Ojārs Sarma 337

XC. Ja gribi ienīst mani, tagad nīd. Atdz. Ojārs Sarma. 338

XCJ. Dažs lepojas ar dzimumu, ar vārdu. Atdz. Andrejs Balodis339

XCII. Tu nevari no manis projām iet. Atdz. Ojārs Sarma 340

XCIII. Es nedomāšu, ka tu mani vil. Atdz. Ojārs Sarma 341

XCIV. Tie, kuros ļaunums mīt, bet važās kalts. Atdz. Ojārs Sanma 342

XCV. Cik veikli nomaskēts gan ir tavs kauns! Atdz. Ojārs Sarma 343

XCVI. Dažs tavu vieglprātību bargi soda. Atdz. Andrejs Balodis 344

XCVII. Kā ziema man šī šķiršanās no tevis. Atdz. Andrejs Balodis 345

XCVIII. No tevis pavasarī šķīros es. Atdz. Andrejs Balodis 346

XCIX. Pret agro vijolīti bargs es esmu. Atdz. Andrejs Balodis 347

C. Kur, mūza, tu, vai aizmirsusi esi. Atdz. Andrejs Balodis 348

CI. Ai kūtrā mūza, kā to attaisnot. Atdz. Valija Brutāne . 349

CII. Tev nesaku, cik mīlestība svēta. Atdz. Valija Brutāne 350

CIII. Cik manai mūzai nabadzīga balss. Atdz Mirdza Ķempe 351

CIV. Sev vienmēr tevi paturēšu staltu. Atdz. Valija Brutāne 352

CV. Par elkdievību mīlu nesauciet. Atdz. Mirdza Ķempe 353

CVI. Kad senos dzejoļus laiks palasīt. Atdz. Ojārs Sarma 354

CVII. Cik liesmot lemts būs uzticamām jūtām. Atdz. Valija Brutāne 355

CVIII. Vai tintei vajaga vēl lieki līt. Atdz. Valija Brutāne 356

CIX. Ak, nesaki, ka pievilt spētu tevi. Atdz. Valija Brutāne 357

CX. Ak jā, es šurpu turpu esmu klīdis. Atdz. Andrejs Balodis 358

CXI. Lūk, manis dēļ tev acis dusmās spīd. Atdz. Valija Brutāne 359

CXII. Man līdzi jūtot, mīlot tu liec zust. Atdz. Ojārs Sarma 360

CXIII. Kopš esmu projām, skatiens sevī vērsts. Atdz. Valija Brutāne 36-1

CXIV. Vai, tavas mīlas vainagots, mans gars. Atdz. Ojārs Sarma362

CXV. Viss meli, kas līdz šim tev rakstot pausts. Atdz. Valija Brutāne363

CXVI. Nē, negribu es viņu vienošanos. Atdz. Laima Akuratere 364

CXVII. Lai apsūdzībā aizmirsts nav nekas. Atdz. Vizma Belševica 365

CXVIII. Kā piparus, lai gribas vairāk ēst. Atdz. Vizma Belševica 366

CXIX. Cik sirēnasaru es esmu dzēris. Atdz. Laima Akuratere 367

CXX. Ja tu pret mani esi bijis Jauns. Atdz. Valija Brutāne 368

CXXI. Patiešām, labāk grēcīgs gribu būt. Atdz. Valija Brutāne 369

CXXII. Tavs gara daiļums manā sirdi mīt. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 370

CXXIII. Laiks, nelielies, ka pārvērt anani tu. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 371

CXXIV. Ja mīlestība būtu greznums man. Atdz. Valija Brutāne 372

CXXV. Ja būtu gods man baldahīnu nest. Atdz. Valija Brutāne 373

CXXVI. Tu, Amor, apvaldi ar roku drošo. Atdz. Valija Brutāne 374

CXXVII. Par daiļu tumšo nemēdz uzskatīt. Atdz. Bruno Saulītis 375

CXXVIII. Tu, mana mūzika, sāc dziesmu vīt. Atdz. Bruno Saulītis376

CXXIX. Vienmēr pret iekāri gars cīņā iet. Atdz. Bruno Saulītis377

CXXX. Ir manas mīļās acīs saules maz. Atdz. Bruno Saulītis 378

CXXXI. Ik skatienā tev nežēlība mirdz. Atdz. Bruno Saulītis 379

CXXXII. Es tavas acis milu, jo tās jauš. Atdz. Bruno Saulītis 380

CXXXIII. Lai dreb tā sirds, kas manai raudāt liek. Atdz. Bruno Saulītis 381

CXXXIV. Viņš tagad sācis tavu jūgu nest. Atdz. Bruno Saulītis . 382

CXXXV. Tu vēlies daudz, un, tavas gribas dzīts. Atdz. BrunoSaulītis 383

CXXXVI. Ja netīk tev, ka pārāk tuvu es. Atdz. Bruno Saulītis. 384

CXXXVII. Ko manām acīm, mīla, dari tu. Atdz. Bruno Saulītis 385

CXXXVIII. Kad mīļā teic, ka patiess viņā viss. Atdz. Bruno Saulītis 386

CXXXIX. Ak, neliec attaisnot man postu to. Atdz. Bruno Saulītis 387

CXL. Tev, cietsirdīgā, gudrai vajag būt. Atdz. Bruno Saulītis 388

CXLI. Ar acīm neesmu vēl padevies. Atdz. Bruno Saulītis 389

CXLII. Mans grēks ir mīla, tādēļ nīsti tu. Atdz. Bruno Saulītis 390

CXLIII. Lūk, namamāte, rūpju mākta, skrien. Atdz. Bruno Saulītis 39 t

CXLIV. Man divas mīlas — prieks un izmisums. Atdz. Bruno Saulītis392

CXLV. Sls lūpas, kurās mīla kvēl. Atdz. Bruno Saulītis. 393

CXLVI. Teic, dvēsele, — vai, miesā mājojot. Atdz. Bruno Saulītis 394

CXLVII. Kā drudzis mana mīlestība tvīkst. Atdz. Bruno Saulītis 395

CXLVIII. Vai man! Kā mīla acis pārvērst māk. Atdz. Bruno Saulītis396

CXLIX. Kam, ļaunā, teic, ka tevi nemīlu. Atdz. Bruno Saulītis . 397

CL. No kāda spēka tavas gribas spēks. Atdz. Bruno Saulītis398

CLI. Kad mīla jauna — sirdsapziņas trūkst. Atdz. Bruno Saulītis 399

CLII. Ja mīlējot man nācies grēkā krist. Atdz. Bruno Saulītis 400

CLIII. Bij Amors blakus lāpai aizmidzis. Atdz. Bruno Saulītis 401

CLIV. Reiz mazais mīlas dievs bij atlaidies. Atdz. Bruno Saulītis 402